Gadiem ilgi māmiņas uzskatīja, ka vējbakas tāda parasta bērnu slimība vien ir, bet nupat sabiedrībā tiek izvērsta kampaņa, kas aicina vakcīnu pret šo infekcijas slimību ieviest valsts obligātajā vakcinācijas kalendārā. Vai tiešām no vieglas bērnu slimības tās ir kļuvušas par bērnu veselības biedu? Bērnu infektoloģe Ilze Grope uzskata, ka vakcinēties derētu bērniem, kas ir riska grupā, un pusaudžiem, sākot ar 12 gadu vecumu, kuri nav izslimojuši vējbakas bērnībā.
Slimot ar vējbakām vai potēties? (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mazliet par jau zināmo
Vējbakas ir ļoti lipīga vīrusu infekcija, kuru bērni lielākoties izslimo pirmsskolas vecumā. Daktere Grope skaidro, ka pašlaik Latvijā atrast pieaugušu cilvēku, kas nav izslimojis vējbakas, ir diezgan grūti. Protams, tādi ir, bet skaits ir niecīgs. 90-96% gadījumu saskarsme ar slimnieku beidzas ar aplipināšanos. Piemēram, ja kāpņu telpā ir viens vējbaku slimnieks, tad gandrīz droši, ka saslims arī pārējie. Inficēties ar priekšmetiem, ko lietojis slimnieks, parasti nevar.
Inkubācijas periods slimībai ir 11 līdz 21 diena. Pirmā vējbaku pazīme ir paaugstināta temperatūra, kurai seko izsitumi - sākumā sarkani pleķīši, kas dažu stundu laikā paceļas virs ādas un piepildās ar caurspīdīgu šķidrumu. Sīkās pumpiņas ir izkaisītas pa visu ķermeni, ieskaitot galvas mataino daļu un gļotādas. Slimības laikā katrs jaunais temperatūras pacēlums saistāms ar jaunu izsitumu parādīšanos. Normāla vējbaku gaita ir tad, ja izsitumi kopā ar temperatūru neturas ilgāk par 4-5 dienām. Ja izsitumi turpina veidoties ilgāk, tad jādodas pie ārsta, jo tas var liecināt par imūnsistēmas defektu. Tāpat jārīkojas, ja ilgāk par piecām dienām saglabājas paaugstināta temperatūra, jo tad pieaug komplikāciju risks.
Apkārtējiem slimnieks ir infekciozs no pirmās pumpas parādīšanās dienas līdz apmēram 9. dienai pēc saslimšanas. Ir arī versija, ka vējbakas ir lipīgas tik ilgi, kamēr pūslīši ir pilni ar caurspīdīgo šķidrumu.
Zīdaiņi, kas ēd mātes pienu, kura pati ir izslimojusi vējbakas, saņem antivielas no mātes visu laiku, kamēr tiek baroti ar krūti, un nesaslimst arī pēc kontakta ar slimnieku. Arī tad, ja bērniņš tiek barots mākslīgi, līdz 6 mēnešu vecumam viņu no saslimšanas pasargā no mammas pārmantotās antivielas.
Kā atvieglot niezi?
Tradicionāli vējbaku izsitumus mēdza apziest ar briljantzaļo, tomēr ārste neiesaka šo metodi, ja izsitumu ir daudz. "Tad ar briljantzaļo ir jānosmērē viss ķermenis un āda vairs neelpo. Labāk palīdz "Fenistilgēls", ko uzziež uz pumpiņām, kas nav vaļējas. Tas noņem niezi. Bet tur, kur pūslīši ir pārsprāguši, var uzsmērēt arī briljantzaļo. Slimošanas laikā drīkst iet dušā. Arī tas palīdz atvieglot kasīšanās mokas, jo noskalo no vaļējām brūcītēm sviedrus un mazina niezi. Savukārt vannā iet gan nevajadzētu, jo siltajā ūdenī pūslīši var pārplīst un veidoties vaļējas brūces, kas var iekaist. Slimniekam ieteicams ģērbties kokvilnas drēbēs.
Komplikācijas iespējamas, bet nav obligātas
Gadās, ka pēc vējbakām seko komplikācijas. Visbiežāk tās ir strutainas ādas infekcijas, pneimonija jeb plaušu karsonis, bakteriēmija, kad baktērijas nokļūst asinīs. Smagākos gadījumos var būt encefalīts un meningīts, kas izpaužas kā līdzsvara zaudējums, lēnāka runa, kustību koordinācijas traucējumi, vemšana. Kaut arī šīs komplikācijas ir nepatīkamas, tās tiek veiksmīgi ārstētas. Bērni vējbakas parasti izslimo viegli, un mirstība ir tikai divos gadījumos no 100 000. Taču pieaugušajiem risks saslimt ar smagu vējbaku formu ir 15 reižu lielāks. Ja mazu bērnu, kas saslimis ar šo vīrusa infekciju, īpaši neārstē, tad pēc 12 gadu vecuma slimniekam tiek dotas zāles, kas mazina sarežģījumu rašanās risku.
Daudz smagāk saslimšana norit pusaudžiem un pieaugušajiem. Tad ir gan daudz nepatīkamākas izjūtas, gan arī komplikāciju risks un to sekas izteiktākas, var būt pat letāls iznākums. Tāpēc, kaut arī valda uzskats, ka vējbakas ir viegla slimība, tomēr slimu bērnu šajā laikā noteikti nevajadzētu vest sabiedrībā, kur viņš var aplipināt citus.
Izslimojot ar vējbakām, veidojas noturīga imunitāte mūža garumā, bet to vīruss paliek organismā uz visiem laikiem. Vīruss noslēpjas muguras smadzeņu ganglijos un vēlākos gados var izpausties kā "herpes zoster" jeb tautā sauktu arī par jostas rozi - ļoti sāpīga saslimšana, kas izpaužas kā tirpšanas sajūta ādā, nejutīgums, nieze vai stipras, durstīgas sāpes, kam seko čulgām līdzīgi bojājumi vienā ķermeņa vai sejas pusē. Sāpes var saglabāties nedēļām, mēnešiem un pat gadiem ilgi pēc tam, kad izsitumi sadzijuši. To dēvē par pēcherpētisko neiralģiju. Parasti jostas roze parādās tad, kad ir novājināta imunitāte, tātad stresa, pārstrādāšanās, drastisku diētu laikā.
Pēc vējbakām imunitāte parasti nesamazinās, bet, ja bērns ir daudz slimojis pirms tam, tad novājinātais organisms vieglāk pieķer arī citas slimības.
Vai vest neizslimojušu bērnu ciemos pie vējbaku slimnieka, kā to mēdz darīt dažās Rietumeiropas valstīs? Ilze Grope skaidro, ka, būdama ārste infektoloģe, viņa nekādā ziņā neieteiktu tīšām meklēt slimību. "Ne vecāki, ne ārsti nevar zināt visas fona slimības vai organisma pretreakcijas, kas var kombinēties ar vējbakām un radīt nejaukas komplikācijas."
Potēties vai ne?
Diskutabls ir jautājums, vai ir lietderīgi visus neizslimojušos sabiedrības locekļus potēt pret vējbakām. Pašlaik šāda vakcīna ir pieejama, bet tās imunitātes ilgums nav līdz galam izpētīts. Ārsti prognozē, ka vakcīna dod imunitāti apmēram uz 20 gadiem. Viens ir skaidrs - no valsts ekonomiskā viedokļa raugoties, potēties ir izdevīgāk, jo tad netiek kavēts bērnudārzs un mammām nav jāapmaksā slimības lapas.
Ir riska grupas, kurām būtu vērts apsvērt iespēju potēties pret vējbakām.
Pirmām kārtām tie ir bērni, kas slimo ar hematoonkoloģiskām slimībām, kas, kombinējoties ar vējbakām, varētu būt nāvējošas.
Riska grupā ir bērni, kas citu hronisku slimību ārstēšanā izmanto hormonpreparātus, kam ir smagas alerģijas un hroniskas ādas saslimšanas, arī sistēmas saslimšanas (piemēram, sarkanā vilkēde, reimatisms u.tml). Lietderīgi potēties ir visiem, kas nav izslimojošu šo bērnu slimību līdz 12 gadu vecumam, it īpaši sievietēm, kas plāno grūtniecību un nav pārliecinātas, ka bērnībā ir izslimojušas vējbakas. Pirms potēšanās var veikt asins analīzi, lai pārliecinātos, vai asinīs ir antivielas. Nereti gadās, ka bērnībā vējbakas izslimotas tik vieglā formā, ka neviens tās nav pat pamanījis.
Plaša bērnu vakcinācija pašlaik notiek tikai Vācijā, bet ASV potēšana ir obligāta, bez tās nav iespējams kļūt par šīs valsts pilsoni.
Vakcinācija pret vējbakām pasaulē ir pavisam jauna, tāpēc rezultātus un ietekmi uz organismu varēs novērtēt pēc gadiem 10-15. Iespējams, ka pirmie šādu informāciju apkopos ASV, kur pote pret vējbakām ir obligāta.