Katram ir tiesības dusmoties -tētim, mammai un arī bērnam. Jūtas ir jānosauc vārdos un jāpasaka skaļi, ja esi dusmīgs vai saniknots.
Un tas jādara visiem ģimenes locekļiem. Arī skatoties televīzijā multiplikācijas filmas kopā ar bērniem, jāizrunā, kā jūtas multfilmu varoņi, kāpēc viņi strīdas vai kaujas.
Dusmas ir jāiemācās apvaldīt. Sarunās ar bērniem noder dusmas pielīdzināt luksoforam. Sarkans - esi dusmīgs apstājies; dzeltens stāvi, domā, ko darīt un aizskaiti līdz desmit, zaļā dari.
Nebaidies pateikt savam pāridarītājam visu, ko domā. Atvainojies, ja esi vainīgs. Pieņem lēmumu, ka, piemēram, savai māsai pāridarītājai šovakar tuvumā neiesi. Pasaki, ka esi dusmīgs un kādu laiku gribi pabūt viens. Svarīgi visiem ģimenē dzīvojošiem norunāt, ka dusmās nedrīkst bojāt mantas un lietas, nekādā gadījumā nedrīkst sist dzīvniekiem un cilvēkiem. Ja tomēr bērns sit vai lauž mantas, tad šīs darbības ir nekavējoties pārtraucamas pasakot to ar vārdiem, saņemot bērna rokas, liekot pasēdēt maliņā un padomāt. Pats būtiskākais un grūtākais vecāku uzdevums būt bērnam par paraugu dusmu savaldīšanā. Atbildiet paši sev ko dari dusmās? Ir dzirdētas dažādas atbildes kliedzu, lamājos, izsitu mašīnai logus, aizcērtu durvis, ka izbirst logi, iesitu otram pļauku, pārsitu degunu, braucu ar mašīnu, aizgāju uz krogu, trīs dienas klusēju. Viss iepriekšminētais ir ļoti slikts paraugs bērnam. Un te vietā ir uzdot jautājumu vai vēlies, lai tavs bērns arī tā dara? Bērns piedzimst ar spēju dusmoties, bet, ko darīt dusmās, kā dusmas paust to bērns iemācās no pieaugušajiem. Arī pieaugušajiem jānoskaita līdz desmit (dzeltenā gaisma luksoforā) un tad jālemj, ko darīt tālāk.
Reklāma
Klusēšana ir emocionālā vardarbība, kas nav pieļaujama pret bērnu. Atcerieties, ka bērnos mēs redzam savas bezatbildīgās rīcības sekas.
*** Reiz dzīvoja puisis ar sliktu raksturu. Tēvs iedeva viņam maisu ar naglām un teica, lai puisis iedzen vienu naglu vārtu stabā ikreiz, kad zaudē pacietību vai sastrīdas ar kādu. Pirmajā dienā viņš vārtu stabā iedzina 37 naglas. Nākamajās nedēļās viņš iemācījās kontrolēt iedzīto naglu skaitu, samazinot to ar katru dienu. Viņš saprata, ka vieglāk ir kontrolēt sevi, nekā dzīt naglas. Beidzot pienāca diena, kad puisis vārtu stabā neiedzina nevienu naglu. Tad viņš aizgāja pie tēva, lai paziņotu viņam šo jaunumu. Tēvs teica puisim, lai tas izvelk vienu iedzīto naglu katru reizi, kad viņš nezaudēs pacietību. Beidzot pienāca diena, kad puisis varēja tēvam paziņot, ka ir izvilcis visas stabā iedzītās naglas. Tēvs aizveda dēlu līdz vārtiem un teica: "Dēls, tu esi uzvedies lieliski, tomēr paskaties, cik daudz caurumu ir palikuši vārtos. Vairs nekad tie nebūs tādi paši kā agrāk. Kad tu ar kādu strīdies un sarunā nepatīkamas lietas, tu atstāj viņam tādas pašas rētas, kā tās uz vārtiem. Vari ietriekt cilvēkam krūtīs nazi un pēc tam to izvilkt, bet tur vienmēr paliks rēta. Un vairs nebūs svarīgi, cik reizes lūgsi piedošanu. Rēta paliks. Rēta, kas cirsta ar vārdiem, sāp tikpat ļoti, kā fiziska rēta. "
