Dainis (34 gadi):

– Tetovējums bija mans sens sapnis, tomēr pie pirmā tiku jau diezgan apzinīgā vecumā. Izvēlējos tādu visai neitrālu zīmējumu uz pleca, lai pārāk nekristu acīs. Pirmā tetovēšanās bija īsts piedzīvojums, un tā kā man nepatīk adatas, tad tā durstīšana pie sirds man īsti negāja, tomēr biju izlēmis, ka gribu tetovējumu, un tāpēc turējos kā vīrs. Patiesībā par tetovējumu ļoti ilgi zināja tikai paši tuvākie ģimenes locekļi – sieva un meita, jo mani vecāki kategoriski iebilda pret to, ka tetovējos. Kad kādā vasaras dienā mamma ieraudzīja tetovējumu, gan neko kritisku neteica. Tad arī iedrošinājos un pēc kāda laika papildināju tetovējumu ar jaunu zīmējumu. Šoreiz turpat blakus pirmajam izvēlējos uztetovēt pūci, kas simbolizē manu uzvārdu. Manuprāt, tetovējums ir izdevies un vismaz man pašam ļoti patīk, to novērtē arī paziņas un draugi. Ja tetovēšanās nebūtu tik sāpīga un arī pietiekami dārga, droši vien izvēlētos vēl kādu tetovējumu, taču pagaidām man ir tikai šie divi.

Egons (37 gadi):

– Pie sava tetovējuma tiku 18 gados – pirms došanās krievu armijā nu jau tālajā 1989.gadā uz pleca iezīmēju savu asins grupu, jo tajā laikā ar latviešiem visādi varēja gadīties. Piemēram, ja notiek kāda nelaime, tad ārsti nepieciešamības gadījumā nevilcinoties var noteikt manu asins grupu. Toreiz vienu vakaru sēdēju kopā ar vienaudžiem un radās doma par tetovējumu, tā nu vienojāmies, ka visi uz pleca iezīmēsim savas asins grupas, nedaudz vēlāk dienesta laikā savu zīmējumu izpušķoju ar puķīti. Mūsu bariņā bija viens jaunietis ar pieredzi šajā jomā, viņš tad arī mūs tetovēja. Par tetovēšanas instrumentiem tolaik kalpoja bārdas dzenamā mašīna, ģitāras stīga, dzēšgumija un pildspalvas iekšiņa. Pirms zīmējuma tapšanas attiecīgā vieta tika apstrādāta ar lineālu, lai mazāk sāpīgs ir šis tetovēšanas process. Gadiem ritot, vismaz līdz šim neesmu nožēlojis šo lēmumu, gluži pretēji – tagad apsveru iespēju par vēl vienu tetovējumu. Manai atvasei tagad ir jau 16 gadi un, ja arī viņš vēlētos sev kādu zīmējumu uz ķermeņa, tad nekādā gadījumā necenstos savu dēlu atturēt, jo tā ir tikai un vienīgi viņa paša izvēle.

Inga (20 gadi):

– Mans pirmais tetovējums (taurenītis) uz muguras tika uzzīmēts jau 16 gados, bet vēl pēc gada manu kaklu rotāja japāņu hieroglifi, kas simbolizē mīlestību. Tāda konkrēta vēlme, dodoties uz tetovēšanas salonu, man nebija ne pirmajā, ne otrajā reizē, vienkārši gribēju tetovējumu, un tas arī viss. Kaut arī sākumā vēl neatklāju saviem vecākiem, ka esmu bijusi tetovēšanas salonā, apzināti no mammas un tēta to neslēpu. Uzzinot manu nosacīto noslēpumu, vecāku reakcija nebūt nebija nosodoša – viņi man ir ļoti saprotoši. Pieļauju iespēju, ka laika gaitā varētu izšķirties par vēl kādu zīmējumu uz ķermeņa, jo tetovēšanas process nemaz nav tik sāpīgs, kā sākumā varētu šķist. Citiem pirms došanās uz salonu tomēr iesaku apdomāt šādu soli.

Uldis (26 gadi):

– Man ir tikai divi tetovējumi – viens liels uz rokas un viens maziņš uz kājas, taču patiesībā zīmējumi tapuši apmēram desmit atsevišķās reizēs. Pirmais no tiem tapa pavisam nejauši, kad vēl biju pusaudža prātā – 16 gados man dzeloņdrāti uz rokas uztetovēja draugs. Kāpēc dzeloņdrāti? Man toreiz kā jau lielai daļai puišu ļoti patika Pamela Andersone, un viņai arī bija tieši tāds tetovējums, tas bija vienīgais iemesls, tagad esmu roku apzīmējis tā, ka to nemaz īsti nevar redzēt. Pārējie tetovējumi, kas tapuši laika gaitā, ir saistīti ar manu dzīvi, piemēram, uz tās pašas rokas man ir abu dēlu vārdi. Jā, sākumā centos noslēpt no vecākiem zīmējumu, taču, protams, viņi par to uzzināja. Atceros, ka toreiz uz jautājumu, kāpēc man vajadzēja šo tetovējumu, atbildēju – bet tētim uz rokas ir tanks. Ir bijuši atsevišķi brīži, kad esmu vēlējies, lai man nebūtu tetovējumu. Piemēram, saviesīgos vasaras pasākumos, kad gribu uzvilkt krekliņu ar īsām piedurknēm, tad tie izceļas un, jāatzīst, nepiestāv. Tiesa, ikdienā tie man netraucē. Diezin vai turpmākā dzīvē vēl vēlēšos kādu zīmējumu uz ķermeņa, taču esošos tetovējumus gan gribētu pieslīpēt līdz galam.