Jau kādu laiku man ir romāns ar manu priekšnieci. Viņai kopīgi ar vīru pieder firma, priekšniece vairāk atbild par darbiniekiem, bet priekšnieks par sadarbības partneriem. Mūsu attiecības sākās pavisam negaidīti, kad vienā darba pasākumā viņa pienāca man klāt un tiešā tekstā pateica, ka grib mani, viņa vienmēr ir bijusi tāda tieša arī darba attiecībās... Es piekritu.
Mūsu romāns, ja to tā var nosaukt, ar pastāvīgām tikšanās reizēm ilga vien divus mēnešus. Gultā ļāvu viņai ar sevi darīt visu, ko viņa vēlas, arī mani paņemt ar seksšopā iegādātu vibro... Viņa teica, ka gultā esmu lielisks. Protams, bija un ir man nedaudz neērti, kad darbā ir jāsatiek arī viņas vīrs. Taču tad pēc tiem aktīvajiem diviem mēnešiem viņa izlikās, ka nekas nav starp mums bijis, un mēs ilgi netikāmies, nezinu varbūt baidījās, ka viņas vīrs var uzzināt. Darbā meklēja kašķus ar mani, bija vēsa un vienaldzīga. Taču pēc tā klusuma perioda atkal uzzvana un saka, ka grib satikties, pāris reizes satiekamies, un tad atkal viņa neliekas ne zinis par mani, klusuma periods, un tad atkal zvana - un tā visu laiku.
Mani jau tas sāk nogurdināt un tā viņas vēsā un vienaldzīgā attieksme darbā, it kā starp mums nekas nebūtu... Labprāt ietu prom no darba, bet citu darbu šai krīzes laikā atrast ir nereāli, turklāt man vēl jāmaksā par studijām, tā ka darbs un nauda man ir ļoti nepieciešami. Kā man iziet no šīs situācijas?
Ja vairs ar viņu nesatikšos, kad viņa zvana, pastāv liela varbūtība, ka viņa man atriebsies un atlaidīs no darba, man jau nekas nebūtu pretī šad tad satikties, ja vien nebūtu tā viņas attieksme darbā jūtama un tie uzbraucieni, pirms mēs sākām satikties, tā nebija, tad viņa mani bieži uzslavēja; nezinu, iespējams, baidās ko izrādīt, lai citiem nerastos aizdomas.
Oskars
