Otra aizbraukusi apciemot ārvalstnieku. Meitene domājusi, ka savējos Latvijā pametīs uz mēnesi, bet svešumā nācies palikt deviņus gadus. Bez dokumentiem un naudas. Viņa bijusi sieva un māte, bet jutusies kā verdzene. Ļoti pazemota, bet spītējusi pašas pieļautai kļūdai un liktenim.
Runājot ar šīm sievietēm, kas ir cēsnieces, vairākkārt dzirdējām: " Mēs mainījām savu dzīvi, izpeldējām. Tagad jūtamies kā zivis ūdenī." Garantējot sievietēm anonimitāti, vienu nosaukšu par Līdaku, otru par Raudu. Bet tālāk rakstītais ir sieviešu stāsts.
Ar viltu bruģē mājupceļu
"Sieviešu lielākā kļūda ir ticēt un cerēt, ka viss būs kārtībā. Vienreiz, otrreiz vīrietis ir vardarbīgs, bet mēs ticam, ka viss vēl var mainīties. To nedrīkst darīt," sacīja Līdaka un piebilda: "Svarīgākais, lai sievietei ir pašapziņaes esmu, man ir sava dzīve, savs viedoklis, ko varu izteikt, tiesības uz savu dzīvi." To Līdaka zinājusi vienmēr, tāpēc sveštautībniekam, kurš ir viņas četru bērnu tēvs, nav izdevies viņu paturēt.
"Mani nevarēja kulakā saspiest. Varbūt pati būtu padevusies, bet man bija jādomā par bērniem. Zināju, ka man gan jāpakļaujas, bet visu laiku jādomā. Jātaisa sava vieta. Domāju, kā ar viltu no turienes tikt prom, kā viņu un bērnus atvilkt līdzi uz Latviju. Tā bija vienīgā izeja, lai mani bērni neaugtu un nedzīvotu tur, kur manai 13 gadu vecajai meitai būtu jāmeklē vīrs, kur dzimtā viens otram nāk virsū ar nazi, kur sievietes sit, spārda pa grīdu, nedomājot, kas tālāk," stāstīja Līdaka. Atbildot uz jautājumu, vai šādi arī pret viņu izturējušies, sieviete saminstinājās un pārvaicājavai nepietiek ar to, kas redzēts? Arī tā ir vardarbība. Glabājas dusmas un naids.
"Ziniet, es joprojām nevaru apēst vienu vārītu olu. Kāpēc? Tur mani saukāja par lielmāti, ņirgājās, jo es biju tā, kas atļāvās brokastīs ēst olu nevis vakardienas sakaltušo maizi. Vai tā nav vardarbība, ja nezini, kur lielajā pilsētā atrodies? Ja tev neļauj runāt pa telefonu, atbraukt uz tēva bērēm, ja nedrīksti nosūtīt vēstules?!" sacīja Līdaka, kura jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Bērni palikuši pie viņas, un sieviete, neraugoties uz to, ka bērnu tēvs joprojām cīnās par viņu atņemšanu, pat bērnus zogot, cerot izvest no Latvijas, ir pārliecinātaviss būs labi. Viņa ir apprecējusies ar latvieti, pasaulē laidusi vēl vienu puiku. Un saka, ka notikušais ir pieredze, arī sāpīga pieredze, bet tā ir pagātne.
Piekauj sievieti gaidībās
"Tas, ka esmu viena no daudzajām, man bija nepieņemami. Kad puisis ne tikai staigāja apkārt, bet sāka palaist rokas, man nozīmēja, ka jābēg," sacīja Rauda, taču tas nenozīmēja, ka, pieņemot šādu lēmumu, jaunā sieviete un tolaik topošā māmiņa tikusi galā ar visām likstām.
"Es gāju prom no vīrieša, kurš mani terorizēja, man nebija nekāda atbalsta pašas un viņa vecāku ģimenē. Man sacīja ja nevari to paciest, tava problēma. Nezinu, kura vardarbība ir briesmīgāka," sprieda Rauda. Jaunā sieviete daudz analizējusi to, kas dzīvē noticis, un sapratusikaut kas viņas dzīvē jau kopš bērnības nebija kārtībā.
"Mātes acīs biju niecība. Pēc skolas aizbraucu strādāt uz ārzemēm, sūtīju viņai naudu, maksāju visādus parādus. Kad atbraucu mājās, viņa paņēma no manis pēdējo naudu un tad pateica, lai eju prom, dzīvoju kaut zem egles," stāstīja Rauda. Meitene piekrīt, ka, iespējams, arī tāpēc puisim pieķērusies, bet arī šajās attiecībās vīlusies.
"Nepiekritu, ka gaidu viņa bērnu, bet viņš iet pie citām. Biju stāvoklī, bet viņš man publiskā vietā, pie lielveikala kārtīgi iezvēla. Pēc tam terorizēja. Arī tad, kad piedzima bērns. Tad runa bija par to, ka bērns vispār nav viņa. Tā nav patiesība. Atkal aizbraucu uz ārzemēm. Jau kopā ar bērnu. Mazo audzinu viena. Esmu sarāvusi attiecības ar māti un bērna tēvu. Priecājos, ka mani beidzot liek mierā," tā Rauda, kura atgriezusies Cēsīs, pagaidām mitinās pie draudzenes. Pašvaldība palīdzēšot ar dzīvojamo platību. Arī Rauda kopā ar mazo meitiņu sāk jaunu dzīvi.