Viņš ļoti bieži rakstīja savai meitenei. Starp šiem cilvēkiem, šķiet, bija izveidojušās īpašas attiecības. Reiz viņa devās uz balli, un tur bija arī viņš. Meitene vēlējās aprunāties, tikai puisim tajā vakarā viņa bija vienaldzīga – viņš bija atradis sev citu.
Meitene to īpaši nepārdzīvoja, bet pēc kādas nedēļas puisis atrakstīja, ka šķiroties no savas draudzenes. Meitene neizturēja un izkratīja viņam sirdi. Diemžēl puisis nesaprata neko.
Kā rīkoties meitenei? Vai jādod puisim laiks pārdomām un izvēlei? Vai šāds puisis uztverams nopietni?
Iespējams, tā ir latviešu mentalitātes īpatnība. Mums liekas, ka otrs zinās labāk, kā rīkoties, lai pieņemtu pareizu lēmumu. Vai pareizāk ēst pusjēli vārītu olu vai tomēr cieti novārītu? Vai pareizi būt kopā ar vīrieti, kurš garāks par sievieti, vai labāk tomēr ar vienāda auguma? Vai ir pareizi braukt uz Rīgu ar ekspresi vai ar autobusu, kas apstājas katrā pieturā, dodot iespēju daudziem pasažieriem nokļūt mājās?
Tas pats ir jautājumā par attiecībām. Vai mēs varam kādam piekārt birku Šis nav ņemams nopietni, turklāt neko tuvāk par šo cilvēku nezinot? Jā, puisis sarakstās, tad ballē dejo ar citu meiteni, vēlāk atkal atsāk saraksti... Varbūt viņam trūkst pašapziņas, lai meiteni uzrunātu! Varbūt viņam šķiet, ka "tik izskatīga meitene mani nevar gribēt". Vai tas, ka uz kastes ir uzraksts Tomāti, droši liecina par to, ka tajā tiešām ir tomāti? Varbūt tur patiesībā ir grāmatas, bet uzrakstu kāds vienkārši ir uzlicis. Varbūt tomāti tiešām tur bija – līdz brīdim, kad tos izēda. Vai varam vērtēt cilvēku pēc paviršiem novērojumiem un spriedumiem?
Attiecības balstās uz jūtām. Un te nu neviens cits kā paša iekšējā izjūta nepateiks, vai vērts veidot attiecības vai nav. Labākais, ko meitene var darīt, – aizmirst citu cilvēku spriedumus un ieteikumus, ieklausīties savā dvēselē un just, vai tas viņai tiešām vajadzīgs un ko viņa vēlas. Kļūdīsies? Nu un tad? Katrs notikums, ko saucam par kļūdu, ir dots, lai mācītos. Tātad nevis kļūda, bet dzīves pieredze, kas ved uz attīstību.
Vai jādod laiks pārdomām un izvēlei? Pārdomām par ko? Kas tad ir noticis? Abi aizgāja uz balli, nevienojoties par pasākuma pavadīšanu kopā. Vai īsziņas un vēstules ir gana nopietns arguments, lai apvainotos un pieprasītu paskaidrojumus? Labākais, ko varam darīt, – nevērtēt otru pēc savas mērauklas. Vērtīgākais, ko varam iemācīt saviem bērniem, – priecāties par cilvēku atšķirību, tad nebūs vajadzības iedalīt sliktajos un labajos, pareizajos un nepareizajos. Tad arī varēsim skatīties uz sevi un savām izjūtām, ļaujot sev un otram būt pašam un atšķirīgam.
