Esam kopā gandrīz divus gadus. Viss sākumā šķita burvīgi, tomēr tagad aizvien biežāk man liekas, ka mans partneris mani nedzird. Vai arī to nemaz nevēlas...
Man ir divdesmit trīs gadi - viņam 34. Iesējams, es esmu kļuvusi viņam garlaicīga, bet tad kāpēc mēs aizvien vēl esam kopā? Es bieži esmu analizējusi mūsu sarunas - kur ir mana vaina vai viņējā, jo pēdējā laikā mēs ne pie kāda kompromisa vairs nespējam nonākt. Kā pret sienu! Arī pats viņš ar mani vairs nerunā par savām jūtām un domām... Senāk tas tomēr šad tad notika.
Viņš man ir teicis vairākkārt, ka mani mīl un vēlas ar mani pavadīt savu dzīvi, un, iespējams, tas arī ir galvenais, bet man ar to nepietiek... Man rodas ļoti daudz jautājumu, uz kuriem es atbildes laikam nesagaidīšu nekad... Un, kad mēs atgriežamies pie kāda no apspriestajiem tematiem, viņš vienkārši pasaka: "Mēs par to jau runājām!" Lūk, tad kur ir rezultāts?
Viņš bieži ierosina pavadīt arī brīvo laiku atsevišķi, bet man šķiet, ka mēs ātri vien kļūsim sveši. Man, protams, nav grūti darīt to, ko vēlas viņš, bet visu laiku es neesmu gatava "nest šo upuri", skatoties futbolu vai ejot ar viņu uz krogiem. Nenoliegšu, ka arī viņš (pēc manas iniciatīvas) ir mani vedis uz restorāniem vai gājis uz kino, bet tad viņš kļūst tik ļoti neapmierināts, ka man liekas - kāpēc es vispār to ierosināju...
Ja, viņš neteiktu, ka mani mīl, es domātu, ka tā vien vēlas no manis tikt vaļā... Es esmu sapinusies savās domās un emocijās, tāpēc lūdzu kādu padomu no malas...
Zane
