Ir izveidojies trijstūris, kad puisis mīl vienu meiteni, bet viņu jau sen stipri mīl cita, pret kuru arī jauneklis nav pavisam vienaldzīgs. Jūtas starp puisi un jauno simpātiju vēl nav īsti attīstījušās, jo viņa zina, ka varētu sāpināt otru meiteni, un nevēlas to darīt. Arī puisis ir svārstīgs. Vai kādam šai situācijā jāpiekāpjas? Cik vajag iejusties otra ādā?
Šādas situācijas jaunībā nav retums, kad meitene vai puisis iemīlas cilvēkā, kuram jau ir pāra attiecības. Šai gadījumā, ja puisis arī pret meiteni nav vienaldzīgs, šādas jūtas bieži vien var rasties, apzinoties, ka tu patīc vēl kādai meitenei, kura izrāda par tevi interesi, atzinību. Cik saprotu, puisis nav pārliecināts par jūtām pret otru meiteni, bet zina par tām no meitenes puses. Ne vienmēr nebūšana vienaldzīgam nozīmē vēlmi būt ar meiteni kopā un pārtraukt iepriekšējās attiecības. No iemīlējušās meitenes viedokļa raugoties, puiša uzmanība vai laipnība var tikt iztulkota pašai par labu – kā vēlme būt kopā. Tā kā puisis vēl nav izlēmis, tad iemīlējusies meitene neadekvāti uzņemas upura lomu – nesāpināt otru meiteni, jo šis ir gadījums, kad jāizlemj puisim. Viņam pašam jātiek skaidrībā par savām jūtām un to, ar kuru būt kopā. Tādēļ, domāju, šeit nav runas par piekāpšanos kāda priekšā. Jauniešiem ir raksturīgi kaislīgi un arī kļūdu pilni meklējumi, un tas nozīmē, ka viņiem piemīt liels aizvien atjaunojamas adaptācijas potenciāls, lai tiktu galā ar mīlestības pārdzīvojumiem.
