Līdz šim savu sievu ļoti mīlēju, tikai visu laiku kaitināja šie dažādie sīkumi, tobrīd, kad viņu pametu, šiem sīkumiem bija radušies arī dažādi citādi apgrūtinājumi. Tas viss sakrājās, un es aizgāju.

Kādu laiku vēlāk jau sākām ar sievu laiku pa laikam tikties, vēl visam pa vidu tikos arī ar citām sievietēm, man nekā ar viņām nebija, bet sievai, lai palielītos, teicu - redz, kā es varu, bez tevis taču vēl ir arī daudzas citas sievietes.

Lai gan tajā pašā laikā pie sevis domāju: lūdzu, pasaki, ka vēlies būt ar mani kopā, un viss būs vēl labāk nekā agrāk, tikai pasaki.

Pa ziemu sieva sāka strādāt neveiksmīgā uzņēmumā, kurā algu reti kad izmaksāja, bet tajā pašā laikā tas nebija viņai nozīmīgākais, jo viņa bija atkal cilvēkos. Viņai lēnām sāka parādīties pielūdzēji, man tajā pašā laikā greizsirdība vieglā formā.

Pienāca pavasaris, un galvā iestājās ķīselis, parādījās cita meitene, kura sajauca man prātu, dažus mēnešus draudzējāmies, pa to laiku sieva acīmredzot bija sapratusi, ka mums viss ir cauri, vasaras sākumā sapratu, ka vēlos būt ar sievu, bet nu jau bija divas problēmas, kā lai to pasaku sievai, kur nu vēl jaunajai meitenei, kurai biju svēti solījis, ka palikšu ar viņu un šķiršos no sievas. Jau sakot tos vārdus, sapratu, ka tie ir salti meli, ap Jāņiem ar meiteni izšķīrāmies, bet vēl joprojām neuzdrošinājos sievai pateikt, cik ļoti viņu mīlu.

Pa to laiku viņa bija paspējusi nomainīt darba vietu, uz kuru es bieži piestaigāju un visādi mēģināju izrādīt, cik ļoti viņa man ir dārga. Pa vasaru bieži vien atpūtāmies kopā, it sevišķi pēdējos divus mēnešus, jūliju – augustu. Kaut kad jūlijā sieviņai pateicu ka mīlu viņu, viņa attrauca - vai es muļķis vai?

Pa to laiku mana sieva bija paspējusi nobaudīt brīvības augli un sākusi savu gājienu, sapratu, ka esmu salauzts, bet vēl joprojām nespēju ar viņu par to izrunāties.

Pienāca augusts, un viņa sāka mēģinājumus satikties ar citiem vīriešiem, tad sākās manas lielās asaras, piedošanas lūgšana un visādi citādi pielabināšanās mēģinājumi, daļa no maniem draugiem, kuri teica, lai apdomājos, kad gāju prom no sievas, bija priecīgi, sieva teica - tas viss par vēlu. Protams, turpināju savu gājienu, spiegoju viņu, zvanīju, sūtīju kartiņas, ziedus, viņa tik atbildēja - es tev nevaru dot cerības, jo baidos no tā, ka var atkārtoties tas pats, kas bijis. Rakstīju viņai visādus dzejoļus, visādos veidos mēģināju apliecināt, cik ļoti viņu mīlu.

Tagad ir tā, ka nevaru saprast, ko viņa īsti dara, liekas, ka viņai ar vienu kāju gribētos būt kopā, ar otru brīvības garša mutē vēl palikusi un sākusi patikt.

Būtībā kas ir kas, gribētos pateikt daudziem strīdīgajiem pāriem: nekas nevar būt svarīgāks par jūsu mīlestību; kas ķīvējas, tas mīlējas. Ja ir kādas problēmas, izrunājiet tās savā starpā, ja nevarat divatā, ņemiet kādu trešo palīgā, atbildes uz jautājumiem rodas tikai runājot, nevis klusējot vai dusmās kliedzot. It sevišķi, ja mājās ir mazais ķipars, tas taču ir tik forši, viņš vēl ir maziņš, bet ļoti labi saprot to, kas notiek starp jums abiem.

Atceros, kad gāju prom, biju ļoti lepns par savu rīcību un daudzi teica - apdomā savu rīcību! Paldies viņiem, protams, bet tā arī neviens nepateica, par ko ir jādomā, rīcību apdomāju, domāju tikai par sevi, ka man tā būs vieglāk. Mazais ķipars un sieva palika divi vien, bez tēta. Neviens finansiālais atbalsts nespēj palīdzēt tik ļoti, cik būtu nepieciešama abu vecāku mīlestība. Mana rīcība darīja manu sievu stiprāku, mani vājāku, jo es padzīvoju viens, iztērēju savu enerģiju savām trakulībām. Tagad tik ļoti to visu nožēloju, jo saprotu, ka nekas nevar būt svarīgāks par jauku un mīļu ģimeni.

Turpināšu savu gājienu, cerams, ka uzvarēšu šajā gājienā, jo tā tomēr ir cīņa par manu mīlestību un mazo puisēnu. Katrā gadījumā ļoti vēlos atvainoties savai sievai Emīlijai un lūgt, lai viņa mani pieņem. Cerams, ka man veiksies... 

Juris T.