Es esmu pensijas gados un dzīvē daudz redzēts, daudz piedzīvots, bet ko tādu!... Man ir jaukas mazmeitas, abām pie divdesmit gadiņiem, tā sakot, jaunkundzes...
Mēs, tā saucamās omītes, mīlam mazbērnus pat vairāk nekā savus bērnus. Iegūta dzīves skola un gribas ļoti, ļoti, lai mazmeitām dzīvē viss daudz labāk, bet... reti mūs grib uzklausīt... Tā notika arī mūsu ģimenītē. Mazmeitai uzradās draugs. Teiksim, labi, mēs ar priecājāmies: puisim 23 gadi, ne vairs jauniņais. Daudz stāstīja par savu dzīvi, par ļaunajiem vecākiem, par meiteni, kas nevēlējusies no viņa bērniņu, un daudz, daudz cita, bet mēs... blisinām actiņas un pārdzīvojam, cik smaga puisim dzīve bijusi.
Neizzinot vairāk, atlaižam savu meitu, mazmeitu sveša vīrieša rokās. Es kā omīte nedaudz satraucos. Centos mazmeitu atrunāt: teicu - padraudzējieties, bet vai jaunie klausa? Tik vien atrauc: mēs paši zinām - tā mūsu dzīve!
Tā aizbrauca mazmeita līdzi, pagāja mēnesis un... dzirdu - puisis plēšot aiz matiem, pat žņaudzis... Bet darbā visiem mīļš un pieklājīgs...
Es nezinu, vai drīkstu puisi vārdā šeit saukt, bet Jāņu tak daudz! Mazmeita nolēma mēnesi līdz galam nostrādāt, saņemt aprēķinu un teikt - paldies par mīlestību, kuru man sniedzi, - bet vai tā notiks?
Jānis, uzzinot, ka meitene atlūgumu iesniegusi, dara to pašu, un vakaros viss jūk un plīst. Draudi aprakt, nosist un vēl sišana - gudra sišana, lai zilumu nav... Dzīvojam ar bailēm, dažas dienas vēl palikušas un vedīsim mazmeitu mājās, tālu mums tie Brocēni un mašīnu uz dienu nesarunāt, tagad vienīgā cerība, ka Brocēnu pilnvarotais būs runājis ar Jāni un mūsu mazmeita netiks spīdzināta.
Es ar šo rakstu gribu, lai visas jaunas meitenes, pirms dodas ar puisi soli solī, iepazīst viņu daudz tuvāk, nevajag tikai klausīties viņa bēdu stāstos, klausīties viņa solījumos, un, ja manāt vai saņemat pļauku, negaidiet, ka viņš mainīsies, viņi nemainās!
Tantuks
