Nezinu, kā to visu var nosaukt, nezinu pat vairs, kas es esmu. Staigule? Piegulētāja? Vieglas uzvedības sieviete? Labi...
Dienesta romāns vai mīļākie... (232)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vienmēr esmu pārmetusi tādiem cilvēkiem, kas krāpj viens otru un mājās izliekas, ka viss ir vislabākajā kārtībā, bet patiesībā...
Man ir darbs, pat ļoti labs, man ir vīrietis, kas mani mīl un ar kuru esmu kopā vairākus gadus, ir dzīvoklis, ir viss, ko var vēlēties mūsu laikos.
Bet te vienu dienu iepazinos ar cilvēku, kurš manu dzīvi ir sagriezis ar kājām gaisā. It kā strādājam vienā iestādē, zināju, ka tāds eksistē, bet nekad (nekad nesaki nekad) nebiju iedomājusies, ka iemīlēšos..
Savos 26 gados uzlikt tādas rozā brilles, kurām iepriekš nekad nebiju ticējusi. Pusotras nedēļas laikā nomest 8 kg... vāks...
Vairākus mēnešus staigāju pa mākoņiem, ar apziņu, ka patiesībā pa ļoti plānu ledu, kas reiz parādīs plaisas, un tad būs viss...
Mans vīrietis jūt, ka kaut kas nav kārtībā, nez cik reizes mani ir iztaujājis... vienīgais, ko varu pateikt, ka viss būs okei, man ir depresija, nogurums, gribu mieru... bet cik ilgi? Cik ilgi es mānīšu sevi un viņu? Puisis atklāti pateica, ka mūs var saistīt tikai gulta, bet tas bija sākumā, nepamanot notika tas, ka viņš arī iemīlējās, no kā visvairāk baidījās, un nevēlējās atzīt to.
Kāpēc tam ir jāiziet cauri? Kāpēc tas ir jāpiedzīvo un jāizdzīvo? ...tās sāpes - kad tev sirdī nazis griežas ap savu asi, kad tev trūkst elpas un gribas tikai vienu - apsēsties uz kādas aizas malas, izplest rokas un aizlidot - ko esmu izjutusi, kad runājos ar savu vīrieti un lielā ātrumā traucos ar riteni, lai pazustu, lai izgaistu...
Katru rītu kopā ar puisi malkojam kafiju, sarakstāmies, tiekamies gan dienās, gan naktīs... tomēr viņam arī ir sieva, bet tagad viņi dzīvo šķirti.
Zemapziņa saka, ka tur nekas nevar būt... bet šis laiks, kas pavadīts kopā, liek man saprast vienu - es vēlos brīvību...
Visu laiku esmu no vienām attiecībām ielēkusi otrās, bez atelpas, es nezinu, ko nozīmē būt brīvai, tusēties un ballēties. Es gribu atpūsties, bet negribu palikt viena, jo nezinu, kā tas ir - būt VIENAM!
Zinu, ka nedrīkstu turpināt klusēt un sāpināt savu vīrieti, zinu, ka saīsinu mūža ilgumu sev un viņam... Ar katru dienu es jūtu, ka bedre, kurā sēžu, paliek arvien dziļāka un dziļāka...
Nosodīt citus par šādiem gājieniem ir viegli, bet tad, kad kaut kas tāds notiek ar tevi...
tu vairs nezini, kā rīkoties... tu esi nulle. Sauc, kā gribi, sevi, tas nemaina tavu statusu.
Bet tas sāp... un ļoti sāp... neziņa par sevi, savu vīrieti un, un... puisi...
Vēl aizvien iemīlējusies