Un tā – visu no sākuma.

Dzīvoju laulībā jau 12 gadus, mums ar vīru ir divi brīnišķīgi bērni. Ir labs darbs, lieliska māja, bet pēdējo divu gadu laikā ar vīru esam atsvešinājušies. Rudenī viņš atzinās, ka esot gadījies sānsolis. Arī man šo gadu laikā vairāki vīrieši ir dancinājuši taureņus vēderā, bet vienmēr tos apslāpēju un aizliegtajā auglī nekodu. Tomēr pēdējā taureņu uzlidojuma dēļ biju gatava spert izšķirīgu soli – šķirt savu laulību un doties līdzi iemīļotajam vīrietim.

Vasarā, strādājot interesantā projektā – pasākuma organizēšanā - iepazinos ar Rūdolfu. Jau pašā sākumā mums veidojās savstarpējas simpātijas. Ar viņu bija tik viegli sastrādāties! Ne tikai varēju pilnībā paļauties, ka viņam uzticētie darbi tiks kvalitatīvi padarīti, bet viņš palīdzēja arī man veikt dažādas praktiskas lietas. Sapratāmies bez vārdiem. Vīrs tai laikā bija darba komandējumā, tāpēc vairākus vakarus pieņēmu Rūdolfa piedāvājumu paēst kopā vakariņas. Viņš bija tik uzmanīgs un iejūtīgs, interesants un saprotošs. Izrādīja interesi par maniem bērniem, un, šķiet, viņiem arī Rūdolfs patika. Tā kā laulībā bija iestājies atsaluma periods, visa šī vīrieša uzmanība aizkustināja līdz asarām. Jau vakarā gaidīju nākošo darba dienu, kad atkal tiksimies. Gribēju redzēt viņa acis un man veltītos smaidus, dzirdēt viņa balsi, sajust viņa smaržu... biju iemīlējusies. Redzēju, ka arī viņam neesmu vienaldzīga. Sirds sitās tik strauji, esot viņam blakus, un elpa aizrāvās. Par savām izjūtām daudz nerunājām, visu izteica mūsu savstarpējie acu skatieni. Viņš zināja, ka esmu precējusies. Dažas reizes gan Rūdolfs mani noskūpstīja, bet tā nevainīgi – uz pieres vai matiem. Pienāca pēdējā mūsu kopējā darba diena.

Baudīju viņa tuvumu ar katru savu šūniņu, izgaršoju viņa balsi un drebēju zem viņa acu skatieniem.

Pasākums izdevās lieliski, un viņam bija jāaizbrauc. Viņš solīja mani uz mūžu paturēt sirdī, aizbraucot noskūpstīdams uz pieres.

Dienas ritēja savu gaitu, darba pienākumi un mājas lietas, bērni, ciemošanās un viss pārējais, tomēr gandrīz katru brīdi domāju par viņu. Naktīs nevarēju aizmigt, atsaucot atmiņā brīžus, kad bijām viens otram blakus. Apmainījāmies mīlestības pilnām īsziņām. Darbs vairākkārt krustoja mūsu ceļus, un satiekoties kaislība sprakšķēja starp mums, tomēr viens otru savaldījām. Līdz Ziemassvētkiem bijām norunājuši, ka būsim kopā pavisam. Biju gatava pamest māju, ierasto darbu, iemīļoto pilsētu un traukties pie viņa ar bērniem.

Tuvākie draugi, kuriem uzticēju savus pārdzīvojumus, gan centās mani atrunāt no šā soļa, uzskaitot visas tās lietas, kuras zaudēšu, un visus tos iespējamos Rūdolfa trūkumus, kurus nāktos pieciest, tomēr šīs runas tukšas un nesaprotamas aizskrēja man garām. Šķita, ka esmu atradusi savu mūža vīrieti – kā filmās un romānos – un mēs dzīvosim harmoniskās un mīlestības pilnās attiecībās, līdz nāve mūs šķirs. Domās pārcilāju visus savus iekrājumus un nākamā darba iespējas viņa pilsētā. Ar vīru sāku sarunas par šķiršanos iespēju. Domāju, vīrs juta, kas notiek manā sirdī un prātā, jo bija dienas, kad burtiski lidinājos mākoņos, smaids no sejas nepazuda ne brīdi, biju izklaidīga, pirku jaunus tērpus, izmēģināju jaunu kosmētiku.

Pienāca Vecgada vakars. Rūdolfs darba darīšanās atradās otrā Latvijas malā, bet man nācās uzņemt jau sen ielūgtus tālus ciemiņus savā mājā. Viesi ieradās jau pēcpusdienā, tāpēc vakars solījās būt garš un man skumjš, jo domāju tikai par Rūdolfu. Atcerējos brīžus, kad sēdējām manā virtuvē, kad viņš ielēja man tēju, kad aplika rokas, kad skatījās acīs ar savu skumjo skatienu, kad atvadoties noskūpstīja... Degu pēc viņa, biju izslāpusi pēc skūpstiem un glāstiem, kuru mums tā īsti vēl nebija bijis. Gribējās palīst zem segas un sapņot par mums, par mūsu mīlestību. Bet pulkstenis bija tikai desmit vakarā, un man kā namamātei bija jāsagaida Jaunais gads kopā ar viesiem. Rakstīju ilgu pilnas īsziņas savam Rūdolfam, bet atbilžu nebija – viņš laikam strādāja. Lai nebūtu jāatbild uz viesu jautājumiem, kāpēc esmu bēdīga, dusmīga, aizdomājusies, pievienojos tukšot vīna glāzes. Pamazām tiešām kļuva jautrāk. Dziedājām karaoki, dejojām. Pusnaktī laukā šāvām raķetes, dzērām šampanieti, tad atgriezāmies pie dziesmām un vīna glāzēm. Vīrs jutās noguris un ar bērniem devās gulēt. Tā kā alkoholu lietoju ļoti reti, biju pamatīgi apreibusi.

Attapos, kad biju palikusi divatā ar kādu savu senu draugu Jāni, mēs dejojām un ... skūpstījāmies.

  Pēc skūpsta viņš man ļoti atvainojās, teikdams, ka tā ir tikai un vienīgi viņa vaina, ka tā nedrīkst un tā tālāk.. Bet jau pēc mirkļa darījām to atkal. Sapratu, ka vairs sevi nekontrolēju un jātiek projām. Kad atgriezās pārējie, nemanīti devos uz savu istabu, iepriekš palūdzot draudzenei parūpēties par viesiem. Kļuva slikti, briesmīgi sāpēja galva. Aizmigu.

Acis atvēru, kad laukā jau bija pavisam gaišs. Jānis bija projām un arī lielākā daļa pārējo viesu. Joprojām bija slikti, un galva sāpēja vēl vairāk. Un vēl ik brīdi uzmācās doma – kā es tā varēju... Ja tik ļoti mīlu Rūdolfu – kā varēju skūpstīties ar citu vīrieti, par kuru iepriekš pat nedomāju. Tomēr sliktā pašsajūta neļāva izdomāt līdz galam, un es kā Skārleta par to nolēmu padomāt rīt. Rūdolfs bija atsūtījis vairākas īsziņas, es tās neiedziļinoties pārlasīju un centos atkal aizmigt. Vakara pusē viņš piezvanīja, tikko bija atgriezies no sava darba brauciena. Negribēju Rūdolfam neko melot, bet vēl nebiju izdomājusi, kā paskaidrot notikušo. Pastāstīju vien par alkohola lietošanu un palūdzu piedošanu, ka tā notika. Vēlāk lasīju viņa “labunaksniņas” un “labrītiņus” īsziņās, jaukus un uzmundrinošus novēlējumus, mīlestības dzeju. Tomēr jautājums, kā varēju skūpstīties ar citu, nedeva mieru.

Galvā bija tukšums. Un sirdī bija tukšums. Pat nebija vainas sajūtas, nebija nekā.

Telefona sarunās ar Rūdolfu pēkšņi sadzirdēju lūgumu aizņemties manu automašīnu, aizņemties projektoru viņa darbam. “Skūpstu tevi” izskanēja kā nodeldēta frāze. Pamazām galvā ieskanējās draugu brīdinājumi, ka neapdomājoties sapostīšu savu dzīvi, aizejot no pašas iekārtotās mājas uz dzīvoklīti daudzdzīvokļu mājā, no manas iemīļotās pilsētas uz pelēcīgu pilsētas nomali, no iemīļotā darba uz svešu un nezināmu, bērnus no ierastās skolas pārcelšu svešā vidē. Atmiņā atausa kāda saruna – kādam manam kolēģim Rūdolfs bija stāstījis, kā mīl klusumu un bērnu trokšņošana viņu kaitina. Visas šīs lietas, kuras agrāk likās nenozīmīgas pret manu lielo mīlestību, pēkšņi salikās kopā kā puzles gabaliņi. Pēdējais gabaliņš tam visam – vakardien izlasītais raksts TVNET  “Tu un vecāks vīrietis: 5 lietas, ko vērts ņemt vērā” un komentāri pēc tā, jo ... Rūdolfs ir 19 gadus vecāks par mani.

Tā Jaungada nakts pārvērta manu sapņu karieti ķirbī. Sirdī vairs nav ne vēsts no iepriekš izsapņotās mīlestības. Nav arī skumju un vilšanās.

 

Nav ilūziju, ka mana papostītā ģimenes dzīve uzreiz sakārtosies, bet ir prieks un sajūta, ka esmu aiztaupījusi ko nepatīkamu sev, bērniem un Rūdolfam. Vēl priekšā nopietna saruna ar viņu, bet par to padomāšu rīt...

 

Estere,

04.01.2011.