Lasītāja jautā: kā tikt vaļā no kautrības? Bail, ka jautājums citiem šķitīs muļķīgs. Piedalos dažādās konferencēs, bet visbiežāk kā klausītāja, jo neuzdrošinos jautāt arī to, kas man svarīgi.
Līga Ruperte, psihoterapeite
Dažkārt pārspīlēti raizējamies par to, ko citi par mums domās. Der atcerēties, ka parasti pārējie par mums domā daudz mazāk nekā mēs paši, ka katram ir savas domas, savi jautājumi,
varbūt arī savas raizes par to, ko citi par viņiem domās, ka pasaule negriežas ap mums, neesam centrā, visu vēroti un vērtēti.
Kas ir sliktākais, kas varētu notikt tad, ja kāds domātu, ka konferencē jūsu jautājums bijis muļķīgs? Pieņemu, ka arī jums kādreiz citu jautājumi liekas muļķīgi, jo zināt atbildi.
Nu un tad? Man šķiet, ka mums visiem ir atšķirīga pieredze un zināšanas, to, ko zina viens, var nezināt otrs.
Un, ja visi kaunēsies jautāt, tad arī savas zināšanas nekad pilnveidot nespēs. Vai galu galā nav muļķīgāk neiegūt atbildi uz jautājumu, nekā aiziet mājās, nožēlojot garām palaisto izdevību tikai tāpēc, ka nevaram saņemties paprasīt atbildi?
