Jūtu, ka no manis nāk tikai negācijas, visu laiku rūcu. Un tabletes lietot, tā nav izeja, no tā jaukāka nekļūšu. Varbūt ir kādas metodes, kā tikt vaļā no bērnības traumām? Man tiešām ir ļoti smagi dzīvot-eksistēt, iekšēji justies vientuļai.
TVNET lasītāja uzticas: - Sveiki! Sākšu ar savu bērnību. Atceros tikai sliktāko, kā murgu. Līdz pat 15 gadiem mani tikai sita un bļāva uz manīm, sita gan ar pakaramo pa galvu, gan ar "Rīgas" gumijas šļūteni, gan ar žagariem, gan citādi. Viena mamma bija tikai, jo no tēva aizgāja, laikam viņš viņu nevarēja izturēt. 15 gados aizbēgu uz Rīgu mācīties, lai ar to monstru nedzīvotu kopā, pēc tam pavisam pārvācos uz Rīgu. Es nevaru atcerēties nevienu mīļu vārdu, ko būtu dzirdējusi, nevienu apkampienu, nevienu uzslavu, nevienu atbalstu. Es biju kā kucēns, kurš visu laiku par kaut ko bija nicināts. Un tagad man ir jau 36 gadi, esmu precējusies, ir puika 7 gadi. Un man pret tā saucamo mammu ir tikai nicinājums, riebums! Es viņai pat acīs nevaru skatīties, kā viņu nevaru izturēt. Dzīvo viņa viena, slimo ar depresiju, nerviem, vēlas jau 20 gadus izdarīt pašnāvību - bet laikam nevar saņemties. Un man viņas nav žēl it nemaz, es negribu viņai zvanīt un mani neinteresē, kā viņai iet.
Man nekad dzīvē nav bijuši pastāvīgi draugi, paziņas. Es visu laiku esmu bijusi viena, gan skolā, gan tālāk dzīvē, arī tagad.
Tik, cik vīrs vēl, bet draugu mums nav. Man vienmēr citi prasa, kāpēc esmu tik dusmīga? Tāda tātad man ir seja jau - dusmīga. Un es nemāku kontaktēties ar cilvēkiem, no manis ātri visi novēršas, jo es laikam izraisu antipātijas, un tas man dzīvē seko līdzi. Man ir sabojāta bērnība un tālāk visa dzīve.Man jau 18 gados gribējās nomirt, jo no mammas bija tikai novēlējumi - kaut es nosprāgtu.
Un tā ik pa laikam man uznāk smagas depresijas, ka gribas aiziet no šīs pasaules, jo ir ļoti grūti tā dzīvot - mocīties, kad skaties uz citiem, kuriem ir draugi, draudzīgas ģimenes, kur viens otru mīl un samīļojas. Bet tu pat nezini, kas ir mīlēt, jo to nekad neesi jutis. Arī vīru es nemīlu, jo viņš ir man darījis pāri, un es viņu arī vairs ciest nevaru.Pats šausmīgākais, ka uz bērnu es paceļu balsi, arī roku, un es nevaru ar to tikt galā!
Atbild Karīna Andersone, Intellego konsultante psiholoģe, Latvijas Kognitīvi biheiviorālās terapijas asociācijas biedre.
Sveika!
No Tavas vēstules bija ļoti labi nolasāms smagums, ko Tu jūti – niknums uz citiem un sevi, dusmas, izmisums, bezjēdzības sajūta, ļoti negatīvas domas par sevi. Saistībā ar mammu šodienā – lielas dusmas, bet arī tāda kā nastas sajūta. Izskatās, ka dusmas uz mammu ir dzīvas, bet tajā pašā laikā viņai šobrīd klājas grūti un Tavā galvā tomēr mīt jautājums, ko ar šo situāciju darīt, citādi Tev nenāktos sevi un mani pārliecināt, ka tev viņas "nav žēl it nemaz". Ja tas ir tā, tad jāsaka, ka ir tikai normāli, ka Tev ir grūti atrast risinājumu šādai "dzīves dilemmai". No Tava rakstītā spriežot, rodas iespaids, ka Tavai mammai, iespējams, ir bijusi smaga depresija (un varbūt vēl kādas nopietnas grūtības) jau tad, kad Tu biji maza. Tas viņu nekādā veidā neattaisno, bet ir gluži vienkārši žēl, ka Tavai mātei tolaik neradās pietiekamas iespējas saņemt palīdzību savu veselības problēmu risināšanā.
Tagad par Tevi! Kā jau teicu, Tavā vēstulē ir lasāmas daudzas smagas sajūtas, bet... tajā lasāms arī tas, ka, neskatoties ne uz ko, Tu esi cīnītāja! Pirmkārt, Tu uzrakstīji šo vēstuli, otrkārt, tu cīnies ar savām sajūtām, cik tik ir Tavos spēkos, Tu cīnies par to, lai būtu laba mamma ar visiem Tev pieejamiem līdzekļiem! Tu meklē risinājumus un centies arī saskatīt sevi "no malas"!
Tagad par iespējamiem risinājumiem. Ir skaidrs, ka pagātni vairs nevar izmainīt, bet jautājums ir tāds: kādu Tu vēlies savu nākotni? Es domāju, ka Tavā gadījumā ļoti vēlama būtu psihoterapija viena pati vai kopā ar medikamentu lietošanu (depresijas ārstēšanai). Terapija palīdzētu trenēt jaunus domāšanas un reaģēšanas veidus, savukārt medikamenti varētu palīdzēt noregulēt Tavu garastāvokli tādā veidā, lai Tu justos stabilāk un spēcīgāk, arī strādājot ar psihoterapijas uzdevumiem. Mūsu rīcībā būtībā ir ļoti daudzas izvēles iespējas, kā domāt par lietām, ko atcerēties, uz ko virzīt savu uzmanību.
Tas, ko mēs izvēlamies, būtībā arī veidojas savdabīga dzīves treniņa rezultātā.
Ja mūsu dzīvē ir bijušas daudzas negatīvas situācijas, tad mēs pierodam domāt negatīvi par lietām pat tad, kad situācija tāda nav, tāpat arī negatīvas atmiņas nāk prātā daudz vieglāk. Domāju, ka tā ir noticis arī ar Tevi – mums katram ir bijuši arī kādi labi brīži un droši vien, ka arī Tev, bet Tu tos nesaskati, nespēj sajust vai arī atcerēties, jo Tavā bērnībā nav bijis pārāk daudz jauku brīžu, kad Tu to varētu trenēties darīt. Šādā veidā mēs negatīvos pagātnes notikumus "ievelkam" tagadnē un paši sākam radīt negatīvas situācijas, tāpēc ka mūsos ir daudz dusmu. Par to, kā veidojas cilvēka pieredze un atmiņas, sīkāk vari izlasīt šeit: http://www.intellego.lv/blogs/pieredzes_anatomija_vai_Nesen kāds cilvēks izteica interesantu salīdzinājumu par dusmām: dusmas ir kā inde, ko mēs dzeram, cerot, ka otrs no tās nomirs. Tāpēc, ja Tu izdomā mācīties, kā regulēt savas dusmas, tad to varēsi izdarīt terapijā, kā arī vari meklēt informāciju internetā par šo tēmu.
Ieteikšu Tev vienu lietu, ko Tu vari darīt arī pirms nopietnāka terapijas procesa:
ja Tu uzmanīgi pārlasīsi savu vēstuli, Tu pamanīsi, ka tajā ir ārkārtīgi daudz vispārinājumu: "man vienmēr", "man nekad dzīvē", "ir tikai" utt.
Šādi vispārinājumi ir saprotami, jo tādā veidā Tu varēji nodot caur vēstuli, cik situācija ir smaga, tomēr, domājot par lietām ikdienas dzīvē, tie ir ļoti traucējoši. Lietas biežāk tomēr notiek "reizēm", "parasti", "bieži" un ar zināmiem izņēmumiem. Pat ja Tu tikai sāksi nomainīt savus formulējumus no "vienmēr" uz "bieži", tas Tavu uzmanību uzvirzīs uz citu gadījumu un izņēmumu saskatīšanu. Šādu vispārinājumu samazināšana arī palīdzēs tev samazināt dusmas, īpaši iesaku to izmēģināt tad, ja dusmojies uz savu dēlu, – mēģini pārformulēt domu, kas Tev ienāk prātā, un dusmu vietā aizņem prātu ar risinājuma meklēšanu.Lai Tev veicas, es tiešām ticu, ka Tu vari uzlabot savu dzīvi!
