Bērnībā un pusaudzes gados nepārtraukti saņēmu pazemojumus no tēva, līdz ar to izaugot nekad neesmu jutusies lepna par to, ka esmu sieviete.
Lasot A. Šulca rakstu, "Tie, kas sevi mīl, ir līdztiesīgāki par citiem", man radās pārdomas, vai maz zinu, ko nozīmē mīlēt sevi, jo tikai tad, kad mēs sevi mīlam, esam spējīgi mīlēt citus.
Atceroties savus pusaudzes gadus, nekad nebija tā, ka varēju parunāt ar kādu puisi, - ja tēvs to redzēja, uzreiz bija klāt, pagaidīja sarunas beigas un tad noteica: tu labāk par mācībām būtu domājusi, nevis par puišiem! Neviens nedrīkstēja man zvanīt uz mājām, un arī es nedrīkstēju nekur iet; par katru aizkavēšanos skolā saņēmu sitienu un draudus - es zinu ar ko tu biji kopā -, un mani apgalvojumi, ka skolā aizkavējos teātra pulciņā, nelīdzēja, es noteikti vazājos apkārt ar kādu puisi utt.
Katrs sitiens un pazemojums no tēva lika man nocietināties pret vīriešiem, atceros viņu sakām: paliksi stāvoklī un nevienam nebūsi vajadzīga, viņš tevi pametīs, visiem vīriešiem vajag tikai seksu un neko vairāk, tu esi stulba, ja domā, ka mīlestība pastāv, utt. Tēvs vairākkārt izjauca manas attiecības ar puišiem, tā sakot, panāca to, lai viss beigtos, katra diena mājās bija kā terors.
Beigu beigās sapratu, ka nav jēgas tēvam neko teikt pretī, jo viņš dzird tikai to, ko grib dzirdēt.
Kad sāku mācīties universitātē, sastapu savu tagadējo vīru; tā kā tēvs bija tālu, tad attiecības veidojās pamazām un gāja diezgan grūti, jo vienmēr domāju ne jau par to, ko gribu es, bet par to, ko teiks mans tēvs... līdz ar to vīram nav viegla dzīve: lai gan lielāku mīlestību neesmu pieredzējusi, vienalga skatos uz visu ar neuzticību.
Kādu laiku cenšamies tikt pie bērniņa, un, tiklīdz radās aizdomas, ka tas varētu būt noticis, es apzināti darīju visu, lai vīrs mani pamestu un tādējādi es attaisnotu tēva teikto, ka esmu stulba, nemīlama un ka
vīrs mani pametis tikai tāpēc, ka esmu palikusi stāvoklī.
Lai gan man ir 29 gadi un esmu ieguvusi augstāko izglītību, ir labs darbs, ir mīlošs vīrietis, es nekad neesmu varējusi aizmirst to, kas katru dienu tika atgādināts; tā nu esmu izaugusi par kompleksainu, neizlēmīgu būtni, kura diemžēl nevar par sevi teikt, ka mīl sevi tādu, kāda viņa ir. Paldies Dievam, ka man blakus ir tāds vīrietis, kurš ar savu mīlestību palīdz man šajā grūtajā cīņā pašai ar sevi.
Braucu ciemos tikai pie savas mammas, kura arī saņēmusi pietiekami daudz pazemojumu no tēva. Lai arī tēvs kļūst vecāks un manāmi nožēlo to, ka bērni viņu neciena, tomēr pēc katra sitiena un apvainojuma, kas tika saņemts tikai viņa slimīgo iedomu pēc, viņš nekad nav pateicis - piedod!
Mīļie vecāki, kad audzināt savus bērnus, vajadzētu saprast, ka tas, ko ieliksiet bērnam bērnībā un jaunībā, būs pamats visai viņa turpmākajai dzīvei.
Būtu pateicīga par iespēju saņemt profesionāļa padomu!
Ar cieņu
Arta (vārds mainīts)
