Nu jau pusotru gadu esmu kopā ar cilvēku, ar kuru nesen sākām arī kopā dzīvot. Lieta ir tāda, ka pa visu šo laiku viņš ne reizi nav mani apsveicis tādos cilvēkiem svarīgos svētkos kā Ziemassvētki, dzimšanas diena utt. Nu nepareizi būtu teikt, ka nav apsveicis, - pateicis jau ir, bet mani kremt, ka neesmu no viņa saņēmusi nevienu dāvanu, pat kādu nieciņu.
Varbūt daudziem mana problēma liksies smieklīga, jo ir daudz briesmīgākas lietas, bet mani tas visu laiku grauž.
Uz Ziemassvētkiem viņš uzskatīja par svarīgāku uzdāvināt savas māsīcas draugam kaut ko, nevis man. Sākumā domāju, ka tas tādēļ, ka neesam īpaši ilgi kopā, bet nu jau pat dzīvojam kopā, bet nekā. Es zinu, ka viņš nav no tiem, kas nedāvina dāvanas.
Savu bijušo draudzeni viņš uzturēja, viņa nestrādāja, nemācījās, sēdēja tik mājās internetā, bet viņai viņš visu pirka,
pat maksāja parādus, ko viņa taisīja. Man ir aizvainojums, jo es tomēr savācu mājās, taisu katru vakaru viņam ēst, bet sanāk, ka pret mani izturas sliktāk.Nesaprotu, kādēļ? Kas man ir jādara, lai saņemtu vismaz tādu pašu attieksmi, ja ne labāku?
Tagad ir tā, ka viņš arī sāk runāt, ka man kaut kas būtu jāmaksā, ja jau dzīvojam kopā, bet man galvā visu laiku ir domas, ka varbūt tad vienai pašai īrēt mitekli, ja jau bijušajai ne santīma neprasīja. It kā tas ir pats par sevi saprotams - ja dzīvo kopā, tēriņi ir jādala, jo tas ir tikai normāli, jo pati strādāju, bet
man iekšā ir spīts un vēl uznāk lielas dusmas, kad viņš pajautā - vai es viņam nopirkšu jaunas kurpes?
Nesaprotu, kā rīkoties, lai tiktu vaļā no tā aizvainojuma, kas man ir. Esmu sākusi par šo tēmu runāt, bet viņš tik atburkšķ kaut ko, nostāda muļķes lomā, vēl pasaka, ka īdu, un es palieku ar savām domām un aizvainojumu.
Ar cieņu,
L.
