Sveika, Alise!

Gribu Tevi apsveikt! Pētījumos ir pierādīts, ka cilvēkiem ir tendence drīzāk vainot citus cilvēkus savā aizkaitinājumā un īgnumā, nevis meklēt risinājumu sevī. Tavs jautājums liecina, ka esi nokļuvusi psiholoģiskā izpratnes līmenī un sāc domāt, ko Tu varētu darīt, lai regulētu savas emocijas, nevis kas citiem būtu jādara, lai nekaitinātu Tevi.

Iepazīstināšu Tevi ar dažiem aizkaitinājuma brāļiem un māsām. Tie ir: īgnums, dusmas, frustrācija (nepatīkama sajūta, ka pastāv reāli vai šķietami šķēršļi ceļā uz nozīmīgu mērķi), nomāktība, uztraukums, neiecietība, prieka trūkums, enerģijas trūkums, nogurums (atpūtas trūkums). Pārbaudi, vai kaut kas no minētā atbilst Tev.

Ja bieži jūtamies aizkaitināti, ir vērts arī pārbaudīt, kas notiek ar mūsu fizisko un psihisko veselību.

Tātad aizkaitinājuma izraisītāji var būt dažādi, pārrunāsim sīkāk dažus psiholoģiskos cēloņus.

Aizkaitinājumu var radīt grūtības pozitīvā veidā uzstāt uz savu vajadzību apmierināšanu, kas nozīmē, ka cilvēks nejūtas saņēmis to, ko pelnījis, kā arī nejūtas spējīgs aizstāvēt savas intereses. Cilvēkiem reizēm liekas, ka viņiem ir vai nu agresīvi jāpieprasa sava vieta dzīvē, vai arī pasīvi jāpakāpjas maliņā. Tomēr pastāv vēl trešais veids – laipna, bet noteikta savu vajadzību un tiesību paušana pārējiem. Pasīva nogaidīšana un savu vajadzību nerealizēšana var pāraugt neapmierinātībā un pasīvās dusmās – aizkaitinājumā par sīkumiem attiecībā pret citiem. Minu šo kā pirmo aizkaitinājuma iespējamo cēloni, jo Tavā jautājumā izskan: "nespēju un nevēlos izrunāties par aizkaitinājuma iemesliem ar kolēģiem". Varbūt grūtības paust savas vajadzības ir īstais aizkaitinājuma iemesls. Pastāv noteiktas tehnikas, kā iemācīties būt pozitīvi uzstājīgam, bet ne agresīvam, bet tas jau ir atsevišķas tēmas vērts (apsolos to izklāstīt kādā no nākamajiem rakstiem vai iekļaut Intellego blogā). Tavā gadījumā varbūt tas nozīmēs kādu noteikumu ieviešanu savstarpējās attiecībās ar tuvo cilvēku, jo reizēm mums var nepatikt kāds sīkums, ko otram varbūt nemaz nebūtu grūti mainīt, ja vien viņš to zinātu (un reizēm mums drīkst nepatikt arī nenozīmīgi sīkumi...).

Aizkaitinājumu par sīkumiem var radīt arī tas, ka kādas Tev svarīgas dzīves jomas nav piepildītas. Pārbaudi, vai jūties apmierināta ar tādām būtiskām pamatjomām savā dzīvē kā ģimene, profesionālā izvēle, ikdienas ritms, garīgās vērtības, draugi, intīmā dzīve, pilsoniskā aktivitāte, māja. It kā šķiet, ka ir vieglāk skatīties uz ikdienas sīkumiem un pukoties par nebūtisko, nekā godīgi saprast, kas nav kārtībā būtiskajās jomās.

Par kaitinošiem var kļūt arī tādi stimuli, kas sākotnēji ir bijuši patīkami vai nav izraisījuši īpašas emocijas, – tie ir stimuli, kas atkārtojas pārāk bieži vai pārāk ilgstoši.

Veidojas rutīna un var rasties sajūta, ka nav iespējams izkļūt no kādu ierastu un apnikušu darbību loka.

Aizkaitinājums ir saistīts ar to, ka negatīvi notikumi viegli izraisa negatīvas sajūtas un domas. Ir pierādīts, ka tad, ja īgnums un aizkaitinājums tiek izjusts saistībā ar otru cilvēku, tam ir tendence pāraugt spēcīgākās emocijās – dusmās un niknumā, ja vien īgnumu izraisošās domas netiek apturētas. Tātad tīri tehniski varam teikt, ka aizkaitinājumu izraisa noteiktas mūsu domas un ka ir iespējams tās apturēt.

Aizkaitinājuma gadījumā domas parasti ir saistītas ar citiem cilvēkiem – viņi it kā neatbilst mūsu priekšstatiem par to, kādiem viņiem būtu jābūt un kas būtu jādara: cilvēkiem jāizturas vienam pret otru jauki un pieklājīgi (īpaši pret mani); ja es izturos labi un atbildīgi pret citiem, tad arī viņiem ir jādara tāpat; citi cilvēki nedrīkst mani kritizēt, ja kāds nokavē tikšanos ar mani, tā ir necieņas izrādīšana. Lai mazinātu aizkaitinājumu, uz jebkuru šāda rakstura domu, kas rodas, mums būtu:

1. Jāsaka domai "Stop!’";

2. Jānoregulē fizioloģiskais stāvoklis, ja ir radušās nepatīkamas fiziskas sajūtas – žņaudzoša sajūta, paātrināta elpošana, saspringums u.tml., tam var izmantot mierīgu elpošanu, saspringušās ķermeņa vietas masāžu;

3. Jārada alternatīva doma – "būtu jauki, ja cilvēki rīkotos tā, kā es to vēlos, bet diemžēl man nepieder visas pasaules vara, lai kontrolētu citu domas un rīcību", "tā vietā, lai tagad bojātu sev omu, es padomāšu, ko varētu iesākt, lai to uzlabotu", "tā vietā, lai dusmotos, es varu padomāt, kā problēmu risināt".

Padomā arī, kā Tu izskaidro otra cilvēka rīcību. "Viņš atnāca vēlāk, tātad viņš mani neciena" – tas būtu tikai viens iespējamais skaidrojums otra rīcībai, un šāds skaidrojums var radīt aizkaitinājumu, jo mēs otra rīcību šajā gadījumā uztveram ļoti personīgi. Bet varbūt viņš atnāca vēlāk tāpēc, ka viņam ir šāds nelāgs paradums vai arī bija kāds nopietns šķērslis, kas aizkavēja.

Ja aizkaitinājumu rada tādas domas kā "es dzīvē nesaņemu to, ko es esmu pelnījusi", tad būtu jātrenē sava spēja laipni un droši pieprasīt no dzīves to, kas Tev pienākas, un vairāk jādomā racionālā veidā, kas ir tas, ko Tu vari darīt citādāk, lai justos savā dzīvē ieguvēja.