Ar draugu kopa esam septiņus gadus. Strīdu mums nav daudz, bet sanāk... Un tad, kad sanāk, viņš ļoti sadusmojas un sāk klusēt... Es to varu izturēt trīs dienas, ne vairāk, bet viņš turpina... Neesmu sapratusi, kāpēc tā jāizpauž dusmas?
Mēģinu ar viņu runāt, bet tas nelīdz. Tas ir tik neizturami grūti... Mani baida, ka, šādi neizrunājoties, viņš pieņems visu pa savam un aizies... Pēc horoskopa esmu auns, kas vienmēr visiem uzmācas ar jautājumiem, lai sāk taču runāt!
Otra lieta, ko viņš parasti tad, kad esam sastrīdējušies, dara, ir alkohola lietošana! Kā lai rod sirdsmieru, jo tiešām šo vīrieti mīlu un nevēlos pazaudēt... Bet neizrunāšanās dara mani traku...
Atbild Karīna Andersone, Intellego konsultante psiholoģe, Latvijas Kognitīvi biheiviorālās terapijas asociācijas biedre:
Labdien, varbūt esat pamanījusi, ka psihologi (ieskaitot mani) bieži attiecību problēmu jautājumos liek noņemt uzmanības fokusu no otra (kā es viņam varu palīdzēt, kā man otru mainīt) uz sevi – ko es varu darīt citādāk! - jo pavēlnieki mēs esam tikai pār savām domām un rīcību. Šoreiz nav tas gadījums un tajā pašā laikā ir tieši tas gadījums!!!
Protams, es ieteikšu, ko varētu darīt Jūs, bet te nu izskatās, ka bumba (atbildība par uzvedību) ir tomēr vairāk otrā laukuma pusē.
Pavisam skaidri un vienkārši: klusēt 3-4 stundas vai visu vakaru līdz nākamajai dienai ir pietiekami pieņemami
(tā noteiktos gadījumos var būt laba stratēģija, jo palīdz paņemt laiku, lai nomierinātos, un nav jāizspļauj dusmās kas tāds, ko vēlāk grūti labot), bet klusēt 3+ dienas – vai nu tam cilvēkam ir ļoti liela iestrēgšana veidos, kā risināt konfliktus, vai arī tā ir manipulēšana un otra mocīšana, kur mērķis varētu būt parādīt otra nenozīmīgumu vai panākt savu (ja es darīšu tā, tad izmācīšu viņu nekliegt). Protams, nezinu, ko tādu Jūs sarunājat strīdā, bet, ja tas tiešām būtu kas pilnīgi nepieņemams, tad otrs taču var runāt par to ("tas, ko tu saki, aizskar manas pamatvērtības, lūdzu, tā nedari")vai iet prom, bet tā vietā viņš nodarbojas ar diezgan sadistisku situācijas kontrolēšanu.
Jums ļoti ieteiktu iemācīties atbildēt tikai par savu rīcību, bet neuzņemties vainu par to, ko dara otrs.
Neizturieties pret otru tā it kā viņš būtu slims bērns!
Ja jau septiņus gadus cilvēks ir pavadījis attiecībās, tad droši vien, ka pieaudzis gana (nu kādi 25 gadi taču ir, vai ne?). Ieteiktu Jums arī apmeklēt ģimenes vai individuālo psihoterapiju, vai, ja Jums ir dzīvē bijis kāds tuvs cilvēks ar atkarības problēmām, tad ļoti labi Jums varētu būt piemērotas līdzatkarīgo (LA) grupas. Terapijā vai LA grupā Jūs varētu mācīties, kā nodalīt savu un otra atbildību; kā skatīties uz otru skaidri, necenšoties savās un citu acīs notušēt problēmas; pieņemt, ka trīs un vairāk dienu klusēšana ir īstenībā samērā agresīva rīcība, par ko Jums būtu jādusmojas, nevis jālien no ādas laukā, lai pielabinātos; meklēt savas vērtības, intereses un jēgu. Vai varat atbildēt sev uz jautājumu, kāpēc Jums bail pazaudēt tādas attiecības, kurās otrs "klusē un izliekas, ka manis nav"?Karīna
