Mēs ar vīrieti protam saprasties tikai gultā, apbrīnojami vienkārši, kaislīgi, emocionāli... jebkurā laikā un vietā... runā mūsu ķermeņi un lūpas.
Nepārvarama kaisle pārņem, esot viņam blakus, bet tas ne vienmēr spēj nogludināt nesaprašanos dzīvē, kas paliek aizvien smagāka. Nemitīgi sadzīviski strīdi "par to un par neko"... Katra palikšana pie savām iegribām, ego veldzēšana, gluži kā divi tīģeri, kas nelaiž viens otru savā teritorijā, pēc tam kaislīga salabšana. Diemžēl vairs nesniedz to gandarījumu, drīzāk tukšumu...
Kā sieviete nogurstu spēlēt šīs spēles, gribas vienkārši tikt mīlētai, banāli, bet tā ir... Varbūt nemīl neviens no mums? Varbūt kaisle ir tikai butaforija, kas drīz izzudīs? Negribu nevienu citu, mocīties arī ne, varbūt jābūt vienai?...
