Jebkura vecāku līšana bērnu dzīvē ir pretīga,jo viņi nespēj dzīvot savu dzīvi, tādēļ uzkrāmē sevi citiem un māk, vēl iedzīt vainas sajūtu,it kā man būtu par viņiem jārūpējas. Es uzskatu,ka jāciena un jānorāda savas robežas,ja negrib pieņemt,nu tad attā. Sieviete ir tā,kas pataisa šos vīriešus kā lupatu lelles, viņiem arī ir bail savām mātēm atteikt. Savādi,bet nabassaite tiek pārgriezta dzemdībās,bet mātes to velk līdz kapam. Šī ir reālā dzīve.
Bet ko lai dara, ja vīrs grib gandrīz katras brīvdienas braukt pie maniem radiem, lai gan arī mājās mums ir pietiekoši daudz darāmā (abi strādājam visu nedēļu, remontējam māju un meitiņa sāks iet skolā rudenī)???
Ar saviem radiem viņš negrib ņemties, jo mamma slimo ar šizofrēniju un viņš nespēj ar viņu runāt (man regulāri jānomierina viņa), tēvs 20 gadus braukā pie citas sievietes, vecaistēvs 3-gadīga bērna prātā un dzīvo ar mums utt.
Manam vīram arī bija līdzīgi no sākuma un man tas bija grūti izturams. Bet ar laiku tas pamazām apsīka no viņa puses... Ar laiku viņš saprata, ka jāpārgriež tā nabassaite un ka viņam tagad ir pašam sava- jauna ģimene.
Katru nedēļu pie vecākiem...
Tā nav tikai kopā pabūšana vai papusdienošana.
Tas jau ir kā pienākums. Psiholoģiskā nabassaite vēl nav pārrauta.
Un ja visi bērni regulāri, katru nedēļas nogali ierodās pie vecēkiem - tas parāda ka vecāki vēl visu tur stingros grožos.
Protams daudzi teiks ka tās ir tikai labas un tuvas attiecības...
Ja tas tā ir tad sakiet vecākiem ka jums ir jauna ģimene un nedēļas nogales pavadīsiet kā paši vēlaties.
Ļoti normāli. Es arī ar vīru dzīvoju atsevišķi, bet tiekos ar saviem vecākiem katru nedēļu, pie tam vairākas reizes, bieži mēs pie viņiem vakariņojam. Un arī manam vīram tas patīk. Nu un?
Divi cilvēki veido ģimeni-tā ir jauna neatkarīga visās jomās.tiešī zem viņiem, kā aizejošais pie kreisās rokas vecāku ģimenes,pie labās rokas- zem viņiem, bērni vecāki par septiņiem mēnešiem,pie kreisās rokas zem vecākiem- radi,pie labas rokas zem pašu bērniem-abu brāļi un māsas,pie kreisās rokas zem radiem- attālinātie radi vai tiem pielīdzināmas personas ,pie labās rokas zem brāļiem vai māsām- ģimenes vai personīgie draugi un tā var turpināt....,ko tas dod- tā ir vērtību skala domāšanai, kas nosaka mūsu rīcību,kreisā roka-/aizejošais/ otrā kārtas jautājumi ,bet labā roka- pirmā kārta,pats galvenais ir viņš un viņa un jūs skatoties caur šo prizmu, ja spēsit uzturēt līdzsvaru lēmumos un rīcībā, lielas ziepes nesataisīsiet...... .
Tās sievietes reizēm mēdz tā pārspīlēt, iztēloties un nez ko sadomāties...
Tādas ģimenes attiecībās, kurās arī bērniem pieaugušiem esot, tomēr mēdz regulāri sanākt uz kopīgām vakariņām, piemēram, reizi nedēļā, ir kaut kas apbrīnojams.
Pati esmu precējusies, bet ar prieku joprojām apciemojam vīra ģimeni, kopā pasēžam, tā ir tāda tradīcija, ko neviens neuzskata par negatīvu. Citas ģimenes pat uz Ziemassvētkiem nespēj pie viena galda sanākt un pavakariņot, bet te tomēr ir tāda, kam ir svarīgi būt kopā. Un nevajag jau vienmēr saskatīt kaut ko sliktu. Ja nepatīk tā ģimene, nu neprecies ar to puisi... Tāpat pilnībā jau neatteiksies no savas ģimenes tikai tāpēc, ka kaut kāda mamzele tur ultimātus stādīs.. Nu nav normāli gribēt, lai cilvēks atsakās no savas ģimenes... Tā ir svarīga viņa dzīves daļa. Ja nepatīk - lasies.
Pilnígi piekrítu, visas darbadienas es péc darba rúpéshos par víru un bérniem, bet katras brívdienas es braukshu pie vinja vecákiem, jo viniem ir sakrájushies neatliekami darbi (rukáshu otro mainju) un vakará apspriedíshu vinju gimenes plánus un problémas. Tas tacju feini, gan jau arí mani pamácís ká jádzívo. (Mates zvans 32 gadígam délinjam, sestdiena plkst.10.00: Ko tu shodien nebrauksi? Tévs jau sáka skaldít malku!). Vai tad es esmu kaut ko citu savá dzívé pelníjusi, ká pieméram izbraucienus ar bérniem un víru divatá, vai vienkárshi skaisti visi nosédét májás. Shádas mátes vienkárshi nedraudzéjas ar galvu!
Vienkarjsi nebrauc lidzi un viss, bet tas ka vinjam ir svariga sava gimene tas ir tikai apsveicami, sievas nak un iet, bet par gimeni nekas dargaks pasuale nau :)
Tur jau tā lieta, ka sievai nevajadzētu nākt un iet. Sieva ir vīrieša jaunā ģimene un viņam tas ir jāsaprot un jāsāk vairāk piestrādāt pašam pie savas jaunās ģimenes, nevis katru nedeļu skriet pie mammas brunčiem.
Ja jau tā var pateikt par sievām, tad var arī pateikt par vecākiem- tie tev drīz nomirs, bet sieva ta paliks :))))
Pazistama situacija. Tomer es varu uzslavet manu viru, ka njem veraa manas sajutas un veelmi veidot savu pasu gimeni. Esmu skaidri un gaisi pateikusi, ka gan maniem vecakiem, gan vinja vecakiem ir jadzivo savu dziivi pasiem. Reizi pa reizei vins saviem vecakiem pasaka skarbaku vardu, kad sie jau 9 no rita sestdienas diena zvana ar zinojumu, cik pie viniem forss laiks. Ta pat jau mes pie vinjiem braucam, bet vinjiem jau vienmer bus par maz un mums ir janovelk savas robezas.
NEKAS nemainīsies gadiem ilgi 2011. g. 19. jūnijā, 23:40
Mans sievas stāžs nu jau 35 gadi. Šai meitenei varu ieteikt tikai vienu - ej meklē citu puisi, jo pat apprecoties tu apprecēsies ne tikai ar šo puisi, bet arī ar viņa ģimeni. To visu esmu izjutusi uz savas ādas un kaut kas mainījās tikai pēc vīra vecāku nāves. Līdz tam praktiski visas brīvdienas pagāja pie vīra vecākiem un viņa brāļiem un māsām. Tā kā man vecāki jau bija miruši un brāļu un māsu nav, tad man pat nebija, kur citur aizbraukt. Tā nu braucām tur vai arī es paliku viena /vēlāk ar bērniem/ mājās. Vienmēr atradās dažādi darbi, kur vīram bija jāpalīdz. Kad vaicāju, kāpēc nepalīdz abi pārējie brāļi, tad vienmēr biju tā sliktā, kas jaucas nevietā. Tagad man pašai jau lieli bērni, divi no viņiem jau nodibinājuši ģimenes. Teikšu godīgi, ka ļooooooti gribas dot viņiem visādus padomus, ļoooooti gribas lai viņi bieži brauc pie mums, bet vienmēr atceros savus jaunības gadus un savas vēlmes pavisam stingri ierobežoju. Vīrs manu nostāju nesaprot un žēlojas, ka bērnus redz maz. Bet es respektēju to, ka viņiem ir savas ģimenes, SAVAS rūpes, kur mums, vecākiem, vairs nav vietas. Un jāsaka, ka satiekam labi, man tiek uzticēta mazbērna pieskatīšana, nekad nesaku neko sliktu par savu bērnu otrajām pusītēm - lai pašas bērniem nav jābūt kā starp diviem dzirnakmeņiem /kaut gan ko teikt būtu gan/.
Karamele:) » NEKAS nemainīsies gadiem ilgi2011. g. 20. jūnijā, 00:06
....eh,kaut vairākums mammas-sievas/vīramātes- tā domātu!!!Taviem bērniem(un viņu otrajām pusītēm) ar Tevi vienkārši ir paveicies:)Mazliet pat apskaužu...bet labvēlīgi:)
Manā ģimenē un manu bērnu ģimenēs pašiem ir tik daudz darīšanu, darbu, reizēm problēmu, un arī savas izklaides, ka nemaz nav tik daudz laika citam pie cita pārspīlēti ciemoties. Jāatzīst, ka attiecības nav karstas, bet maigi lietišķas.
Man pirmajā vietā ir manis paša ģimene. Tā ir vienmēr bijis. Protams neaizmirstam arī mūsu abu vecāku ģimenes, bet tās nekad nav stāvējušas mums, musu ģimenei ceļā. Varat protams mūs nosodīt, bet man ar savu otro pusīti nepatīk pārāk bieži un lieli tusi.
Ak,cik pazīstama situācija!Manam puisim,vēlāk vīram arī vienmēr radi bija svarīgāki,sevišķi mamma...ko viņa teica,tā arī bija....mammas kontrolzvani bija katru dienu,un pat vairākkārt...saruna apmēram šāda-ko dari,vai paēdis esi,kas Tev mugurā,kādi Jums plāni šodien...ak nekes īpašs?!-brauciet pie mums!...Pieminēšu,ka vīrietim bija pēc 35 gadiem:)Kaut gan kopā bijām septiņus gadus,īstas un savas ģimenes mums nebija...es no tā piekusu:(man apnika...aizgāju:(Jo es sapratu,ka nekad viņam nebūšu svarīgāka par mammu...laikam mani nemīlēja pa īstam..tagad viņam ir jau cita sieva un mamma stāv "savās biksēs",jo jaunā sieva skaidri pasaka-brauksim uz maniem laukiem...un viņš respektē..laikam pa īstam mīl:)
Droši,lai šis puisis precas ar saviem radiem,ja jau ši meitene nav vajadzīga,radi mīļāki,nu lai jau.Redzēs,kad paliks vecāks,nebūs ne sievas,ne bērni,radiem ar vairs nebūs vajadzīgs vecs mūžīgi pukstošs un neapmierināts vecis,vai arī tāds kuram sievišķis katru reizi savs būs līdzi uz radu tikšanos,jo nevienai sevi cienošai sievietei apkārt skraiduļi nav vajadzīgi,kaut arī tie skrien pie savas ģimenes locekļiem.Puisim diemžēl gribēs vai negribēs būs jāsāk draudzēties ar galvu un domāt par savām attiecībām ar savu meiteni un par savas ģimenes izveidi.
Visbiežāk precas gluži sveši cilvēki, bet ja komplektā nāk vēl kaut kādi svešinieki? Atvainojiet tuvinieki! Tuvinieka dēļ katru svētdienu skaldīs viņam malku, atdos pusi algas, jo tuvinieks tikko no cietuma, bet šņabi vajag katru dienu un daudz. Mūsu bērni iztiks, lai pierod taupīt!
tā problēma ir ka kopā dzīvoun precas būtībā sveši cilvēki! es apprecēju savu skolas biedreni mūsu vecāki dzīvo vienā ciemā, un bija pazīstami vēl pirms mūsu piedzimšanas! es vēl gāju skolā kad jau pazinu savas tagadējās sievas vecākus, brāli un pat dažus radus. tagad kad braucam ciemos reizēm ciemojamies katrs pie saviem vecākiem un mūsu vecāki satiekas pat mums tur neesot!
Morāle: nepreciet svešu cilvēku!
Feini, tā kā tai anekdotē, kur maziņš dēls brēc tāpēc, ka izaugs liels un būs jāprec sveša meitene, bet tēvs redz varējis apprecēt mammu! Vispār es priecājos un ar baltu skaudību varu noraudzīties un lielām ģimenēm kas tusējas kopā.
Nekad, neviena, kas nav bijusi shádá situácijá otru nesapratís. Man smiekli nák par tám, kas te izsaka aizvainojushus komentárus raksta autoréi. Es domáju, ka arí mana drauga máte sheit tádus várdus varétu ierakstít arí par mani, jo arí man shís jautájums ir akluáls. :) Manam tagadéjam draugam ir ljoti ciesha saikne ar saviem radiem, kuriem visu laiku ir nepiecieshama vinja palídzíba (malkas skaldíshana, záles plaushana u.t.t.). Darbus var atrast vienmér! Un protams es piekrítu, ka tie visi ir ljoti svarígi un nepiecieshami, bet viss izvérties tá, ka visás brívdienás ir kaut kas daráms! Protams, ka es varu piedalíties shajá procesá- varu palídzét darbos, vadít skaistas sarunas u.t.t. Bet gribás tacju arí savu gjimenes dzívi! Vai tas ir egoistiski, droshi vien, varat mani nosodít, bet vai míloshais cilvéks negrib bút ar otru kopá-divatá, nevis, pieméram mátes vai téva sabieríbá smalkás sarunás par vinju gjimeni problémám. Nu vismaz dazhjas no brívdienám!!!! Vai tieshám páréjie nevar kaut nedaudz piekápties! :( Bet pashlaik es esmu tá, kas dzen gjimeni postá, jo bez mana víriesha nekas notikt nevar. Maná pirmajá laulíbá víram bija miris tévs un máte bija viena pati. Més ljoti vinjai palídzéjám un biezhji braukájám un problému nebija. Kaut ká njéma vérá, ka es esmu vinja dzívé! Pieredze un pacietíba man shajá jautájumá ir. Bet shoreiz tas tieshám ir patologjiski slimi. Raksta autorei nepadoties!!!
Ir jau baigā atšķirība- satiekas kā līdzīgs ar līdzīgu, kaut vai pie pusdienu galda reizi nedēļā vai satiekas kā baltais bezmaksas vergs pie strādāšanas. Ja tas ir līdzsvarā un palīdzēšana abpusēja, nevis, kad vajag kaut ko izdarīt, tad tikai pasvilpj , tad nav ko apvainoties. Abiem vecāki ir vienlīdz svarīgi.
mīlēt vecāki varēja savus bērnus, kamēr tie mazi bija un auga. ja vecāku mīlestība paliek ar pieprasījumu pret atlīdzību, par ieguldīto, un jaunā ģimene netiek respektēta, tad ir baigi, baigi švaki.
laba vīramāte sapratīs ar sirdi, ka viņas dēliņš nu ir izaudzis un aizgājis veidot savu ģimeni, ka viņas pirmā vieta ir nomainīta! viņa to respektēs, un nesagaidīs iknedēļas apciemojumus.
Izklausās pilnīgi bezcerīgs gadījums,te pat ķirurgs nevar palīdzēt.Ja vīrietim nav mugurkaula,galva iekrīt pakaļā.Neņemiet ļaunā,bet daži eksemplāri no citiem atšķiras ar to.ka vienīgā vīrietības pazīme ir kādreiz gultā padrā z t ies un citādi pačurāt.