Ilgi domāju, vai vajadzētu rakstīt, un tomēr saņēmos... Varbūt kādai no portāla lasītājām ir bijusi - vai joprojām ir - šāda veida problēma (situācija) un neesmu vienīgā?
Ar draugu esam kopā nu jau sešus gadus. Viss ir kārtībā, attiecībās valda saticība! Protams ir savas domstarpības, bet tas viss pieder pie lietas. Taču - vislielākā problēma un strīdu iemesls ir viņa mamma, un man sāk trūkt pacietības ar to visu samierināties.
Respektīvi, sajūta ir tāda, ka viņa mamma dara visu, lai nostādītu viņu situācijā:
kas tev ir svarīgāks - viņa vai es, tava mamma...
Mēs abi strādājam, bet, kā jau daudziem cilvēkiem, šobrīd ne viss ir tik gludi kā gribētos, un reizēm līdz algām knapi novelkam. Taču gandrīz katru mēnesi zvana drauga mamma, ka viņai ir beigusies nauda un vai nevaram iedot... IEDOT un nevis aizdot! Un, protams, draugs pārskaita, cik tik nepieciešams. Un mamma aiziet uz veikalu un nopērk kādu jaunu apģērba gabalu! Kronis visam ir ciemošanās reizes, kad, ja kas tiek nopirkts par ciemakukuli, prombraucot tiek paņemts līdz.
Zinu, ka tas viss izklausās pēc sīkumiem, bet, ja brīdī, kad pašiem ir nesamaksāti rēķini, draugs pārskaita visu savu naudu mammai, man gribas kliegt!!
Kad mēģinu kaut nedaudz iebilst, ka mamma pati ļoti labi pelna, jo brauc ceļojumos, iepērkas katru nedēļu un amats to atļauj, atbilde ir: "Kā tev nav kauna?" Visās dzimšanas dienās, svētkos, kopīgos ceļojumos visu pērkam mēs - ar norunu: "Es atdošu!" Vēl ne reizi nav bijis tā, ka kaut kas tiek atdots.
Protams, esmu tā sliktā, bet, ja mammas alga ir daudz lielāka par mūsu abām algām kopā,
tad uzskatu, ka tā ir klaja nekaunība.
Protams, vecākiem ir jāpalīdz, jo viņi mūs audzināja, bet, manuprāt, visam ir savas robežas...
