Gribot negribot nācās iejusties vīriešu lomā, kuri "bēg", izdzirdot vārdu "bērni" pēc pavisam neilgas kopā būšanas...
Vai tas ir instinkts: vēlme piesavināties otru, apsteigt bioloģisko pulksteni? Tik tālu, ka bez intereses par sievietes jūtām, izvēli, iespēju, jo tas ir ne tikai fiziski, bet arī garīgi smags process, par kuru jārunā, jāiedrošina, nevis jānostāda fakta priekšā.
"Man vajag", "man būs ar vai bez tevis", nožēlu pilni skatieni uz radu bērniem, pie kuriem vairs negribējās iet ciemos, jo likās - pat tie vainojami mūsu attiecību izjukšanā.
Asarām raujot sirdi pušu, devos uz citu zemi, tālāk no viņa smaržas... garšas... Jo tieši šis satiktais cilvēks bija manas dzīves papildinājums, partneris, draugs un atbalsts.
Kam biju gatava solīt uzticību, neskatoties ne uz ko.
Taču būtu nepatiesi pret bērnu un sevi to laist pasaulē, lai kādu noturētu, un noskatīties, ka vīrietim esi tikai ražotne... Ir vēl sāpīgāk.Pirms uzgrūžam otram savas nepiepildītās ambīcijas un atbildību par sabiedrības spiedienu, jākļūst pašpietiekamam. Ir jāiemācās saprast, sajust un ielaist otru savā dzīvē saudzīgi un maigi, gluži kā tauriņam ir jādzimst īstām un patiesām jūtām.
Bērni neatdos to laiku, kas ir unikāls un radīts vienam otram, tāpat arī nesegs tukšumu, kas mājo pašā. Doma, ka izdarīju savas dzīves lielāko kļūdu, pamazām aizpeld ar mākoņiem, un to vietā sāk spīdēt saule, tad uznāk negaiss, un to nomaina varavīksne, kuras krāsas kādreiz rotās arī manu īsto ģimeni...
Eviana
