Droši vien tikai retais sevi apstādinās pie domas - kāpēc es vēlos to pašu, ko visi citi?

Lielākā daļa cilvēku savus uzskatus veido pēc pārējo cilvēku ieskatiem, nevis pēc sava prāta un savām vēlmēm. Tieši tā, manuprāt, veidojas uzskatu stereotipi. Tā sakot, kāpēc mums šķiet, ka tā mums ir labāk nekā citādāk. Iestājoties par kaut ko jeb aizstāvot savu viedokli, cilvēks vienmēr riskē ar faktu, ka varētu tikt neatzīts,

tieši tāpēc daudzi jau zemapziņā pieslejas jau izveidotiem laimes modeļiem,

nevis piepūlas atrast sev piemērotāko. Jo -  vieglāk kleitu nopirkt, nekā uzšūt pilnīgi jaunu, kas par to, ja tā īsti neder. Bet mēs nespējam iztēloties tādu kleitu, kas būtu pilnīgi oriģināla, jo mūsu zemapziņa sastādīs tādu vēlmes modeli, kas balstās uz to, kā mums pietrūcis.

Tāpēc varētu teikt, ka muļķīgākais no pasaules safabricētākajiem uzskatu stereotipiem ir, ka - laime nav naudā! Muļķības! Tā uzdrošinās teikt tikai tāds, kas nav nonācis tādā situācijā, ka naudas vispār nav... un ļoti ilgu laiku nav!

Šajā sakarā es vienmēr atceros Skārletu O’Hāras jaunkundzi no romāna "Vējiem līdzi", kura, nocēlusi māsai līgavaini, atbild savai auklītei, kas viņai par to aizrādījusi: viņai pie kājas politika un ētika vai kas ir godīgi vai ne, bet, kara laikā piedzīvojot īstu badu, viņa darīs visu, kas viņas spēkos, lai nekad nepieļautu, ka atkal tas jāpiedzīvo

Tieši tāpēc es piekrītu Maslovam un viņa tik uzskatāmajai vajadzību jeb vēlmju piramīdai. Cilvēks nevar sniegties pēc dvēseliskās laimes pilnības, ja netiek apmierinātas viņa fizioloģiskās vajadzības. Tikai pēc tam, kad sasniedzis stabilitāti un pārliecību,

viņš spēj pievērsties ambīcijām,

kas noved pie laimes.

Taču diemžēl mēs nespējam iztēloties pilnīgi oriģinālu utopisko pasauli un, tāpat kā cenšoties piepildīt utopiskās idejas, tās deformējas, arī cilvēks izveidojies tāds, ka, sasniedzot laimes augstāko punktu viņa vēlmju līknē, vadībā izvirzās kaut kas tāds, kas vēl nav sasniegts.

Tāpēc tik populārs pasaules literatūrā un citās zinātnēs ir temats, kur tiek risināts jautājums par to, ko darīt cilvēkam, kuram viss jau ir. No kā rodas nākamie jautājumi par to, "kāds ir cilvēks, kuram viss jau ir"? Kas ir šis "viss", un citi filozofiska rakstura jautājumi.

Tāpēc es uzskatu, ka īsta laime neeksistē. Jo, tāpat kā īsta utopija un filozofija, tā mums ir nesasniedzama, un viss, ko mēs varam darīt, ir tikai tiekties pēc tās un mīlēt to.