Toreiz man bija 25 gadi, kad satiku jauku, ļoti izskatīgu, slaidu meiteni, vārdā Ieva. Tolaik viņa bija tikai 23 gadus veca. Es viņā tik ļoti iemīlējos, jau kad pirmoreiz ieraudzīju. Viņa, protams, manām jūtām atbildēja, jo tolaik jau biju diezgan turīgs, strādāju par juristu, bija sava mašīna, pat jau sava privātā māja.

Tā nu mēs sākām satikties. Viss bija tik skaisti; šķiet, ka viņa arī manī bija ļoti iemīlējusies. Pēc apmēram septiņiem mēnešiem sākām dzīvot kopā un vēl pēc gada kopdzīves arī apprecējāmies. Problēmu nebija, gan viņas, gan mani vecāki, liekas, sapratās ideāli. Šķita, ka dzīve vairs nevar būt labāka, īpaši tad, kad mūsu ģimenē pieteicās bērniņš - mazā Dacīte.

Viss likās tik lieliski, līdz nāca nelaimīgais 2008.gads.

Finansiālā krīze pamatīgi iedragāja mūsu budžetu,

un sanāca tā, ka paliku bez darba, tādēļ nācās pārdot mašīnu, kas bija ļoti jauna, pirkta auto salonā pirms trim gadiem. Tad arī privātajā dzīvē sākās problēmas: aizvien biežāk Ieva sāka pārmest, ka maz naudas, ka viņa vairs nevar atļauties nekur aiziet un tagad jāsēž ar bērnu, jo auklīti nācās atlaist.

Centos, kā varēju, lai varētu atrast darbu, taču tas neizdevās. Jau pēc pieciem bezdarba mēnešiem sākās pārmetumi, ka es neko nedaru, sēžu vien, kas es par vīrieti, ka nevaru nodrošināt ģimeni, un ka viņa jau nu nemeklēs darbu, jo sievām tas nav jādara. Man tas sāka krist uz nerviem, ka mūždien vakarā saņēmu pārmetumus;

nonāca pat tiktāl, ka vairs negribējās nākt uz mājām.

Tomēr tiku pie darba - autoservisā par mehāniķi. Tovakar biju ļoti priecīgs un domāju, ka arī Ieva priecāsies, jo tomēr vismaz kaut kāds darbs. Tomēr viņas reakcija bija pavisam citāda: kad pateicu, kur strādāju, viņa sāka kliegt, ka tikpat labi varētu arī kanalizācijas tīrīt, kas gan es par vīrieti, ka nevaru sev kārtīgu un labi apmaksātu darbu atrast; ka esmu plukata un vergs citiem un ka viņai kauns par mani...

Tovakar devos prom, ejot pa Rīgas ielām un visu pārdomājot, jo tā vairs nebija tā Ieva, kuru pazinu. Sāku saprast, ka varbūt viņa bija ar mani kopā tikai naudas dēļ, bet, kad tās nav, esmu plukata...

Visa mīlestība bija zudusi līdz ar naudu.

Nākamajā rītā tomēr nācās atgriezties mājās. Uz galda atradu zīmīti, kurā bija rakstīts, ka viņa devusies pie vecākiem, jo šajā nabadzībā ar mehāniķi nedzīvos. Jutos vienkārši sagrauts, īpaši tāpēc, ka Ieva bija rakstījusi, ka man meitu neredzēt un ka viņa grib no manis šķirties.

Mēģināju ar viņu runāt, izlīgt, bet nekā. Tad arī pats sāku domāt, ka varbūt tā arī ir, jo - kas gan es esmu?  Kalps citiem, par nieka samaksu līdz sviedriem ņemoties diendienā. Tā nu arī sāku dzert, jo likās, ka nav vairs nekam jēgas, jo cilvēks, kuru tā mīlēju, mīlēja nevis mani, bet manu mantu. Tas bija šoks, jo sapratu, ka meitu vairs neredzēšu - to Ieva neļāva, lai arī maksāju alimentus. Ieva teica, lai nemēģinot iet uz tiesu, jo viņas brālis ir ļoti labs advokāts un man nav izredžu iegūt kaut kādas tiesības uz bērnu. Sava taisnība tur jau bija, viņas brālis patiešām bija labs un pieprasīts advokāts, un man nebūtu nekādu izredžu.

Tad savas dzeršanas un bezcerības dēļ zaudēju arī darbu. Tas tā turpinājās gadu, līdz biju nolaidies līdz zemākajam līmenim. Ieva bija uzvarējusi... Biju salauzts, tomēr viņa turpināja uzbrukt, it kā vēlētos vēl iznīcināt tās paliekas, kas no manis vēl bija palikušas. Tomēr sapratu, ka tā nevar, tādēļ nolēmu sākt jaunu dzīvi.

Privātmāja bija pazaudēta, un dažus mēnešus pat atrados uz ielas, taču saņēmos, sākumā tiku tā saucamajos "simtlatniekos", tad pēc laika sāku īrēt sev mazu dzīvoklīti. Pēc kādiem četriem mēnešiem tiku pie grāmatveža darba, jo man bija gan jurista darba pieredze, gan nepieciešamā izglītība.

Pašlaik esmu ķēries pie tā, lai dabūtu kādas tiesības uz aizbildniecību, un

esmu sapratis, ka mīlestība dažreiz var darīt aklu.

Arī to, cik cilvēki var būt nežēlīgi, un to, ka starp mīlestību un naidu robeža ir maza...

Tādēļ novēlu citiem nekad nenokļūt šādā situācijā.