Tas sākās ar to, ka  visi mani glāsti, glāstīšana, skūpsti – viss viņu saniknoja. Viņa uzbrēca: "Nelien!" Šķiet, mana uzmanība un maigums viņu sāka kaitināt; es dzirdēju, ka viss, ko daru, viņai traucē skatīties televizoru, sēdēt pie datora, virtuvē darboties, gulēt gultā, neko nedarot, vārdu sakot - jebko.

Ja uzmanību viņai pievērsu ārā, saņēmu atbildi: "Uz mums skatās cilvēki!" Pēc tam, protams, pievienojās: "Netraucē! Skatās bērns; man jāpieskata bērns." Un tad jau bija: "Pieskati bērnu!"

Tik detalizēti stāstu tādēļ, lai jūs saprastu, ka viņu pēkšņi viss sāka kaitināt, un tas pat nebija vairs atkarīgs no tā, kurā brīdī izvēlējos viņai pievērst savu uzmanību un maigumu. Turpmāko divu gadu laikā mēģināju to atjaunot un attiecības uzlabot, taču nekā - visi mēģinājumi tika uztverti ar aizkaitinājumu. Pēc atraidījuma kādu brīdi neko nedarīju, jo, ja dzīvnieciņš tev ir iekodis, viņu laikam labāk nevajadzētu aiztikt; vismaz līdz brīdim, kamēr kodums aizmirsīsies.

Tad sapratu, ka starp mums nekā nav, tikai sekss. No savas puses viņa maigumu neizrādīja, un pēc tam sapratu, ka tajos četros mēnešos, kad sākās mūsu attiecības, viss maigums bija tikai no manas puses, lai gan tad mani apskāvieni, bučas un glāsti tika uztverti normāli. Kad lūdzu, lai maigumu izrādītu arī mana draudzene, viņa to nedarīja, vai arī tikai tad, kad atgādināju, bet - burtiski sakožot zobus.

Faktiski tas laikam arī ir iemesls, kāpēc draudzene paņēma bērnu un mani pameta - acīmredzot viņai apnika mana klusēšana un dusmas. Vienu brīdi it kā bijām vienojušies, ka iztiksim bez maigošanās, ka pietiks ar seksu reizi dienā. Taču, kad mums nekas nesanāca, tad viņa dusmojās un teica, ka sekss ir par biežu. Parādījās arī visādas atrunas, ko agrāk nebiju pamanījis, un vairs ne par ko nevarējām vienoties.

Mēģinājām par to runāt, bet faktiski bija tā, ka runāju es, bet viņa klusēja. Vai arī teica: jā, ģimenē jābūt abpusējai uzmanībai un maigumam, taču viss turpinājās pa vecam... Dažreiz draudzene teica, ka šajos jautājumos uzvedoties kā muļķe, ka viņa saprotot - maigumam ir jābūt, taču neprotot to izrādīt, jo bērnība pagājusi bez maiguma izpausmēm.

Man radās jautājums: vai tad divu gadu laikā cilvēka attieksme pret šiem jautājumiem nevar mainīties? Jeb viņa tā arī iedomājās ģimenes dzīvi, kas visu mūžu balstītos tikai uz seksu? Bet ko mēs darīsim tad, kad būsim veci un seksa vairs nebūs - tā arī nodzīvosim līdz kapa malai, nepieskaroties viens otram? Vai mīļotajai nevajadzētu apskaut savu vīrieti, noglāstīt, iedot buču? Vai tas jāuztver ar aizkaitinājumu, kad viņš mēģina būt maigs pret tevi?

Krāpis viņu neesmu un nedomāju to darīt (viņa arī apgalvo, ka mani nekrāpj). Gribu mierīgi nodzīvot laimīgā ģimenē, kur nebūtu problēmu apkampt mīļoto mājās vai uz ielas, iedot buču un to pašu sagaidīt no viņas. Bez aizkaitinājuma...