Droši vien katram ir pazīstamas sajūtas: tā pretīgā uts viņam (viņai) ir no "iepriekšējās dzīves"! Bet nez vai aizdomājamies, ka arī paši esam vecu utu pilni, ar ko mīļotajam tagad jāsadzīvo.

Un tas nav stāsts par to, ka mēs urķējamies partnera pagātnē un salīdzinām sevi ar iepriekšējo partneri. Jo kas tur ko salīdzināt?! Tagad esat kopā jūs, un nav ko grauzties bijušajā! Cita lieta – tās utis, kas atnestas līdzi un salaistas jaunajā migā krustu šķērsu! Jo, ja vienās attiecībās tu pret strīpainajām esi ieguvis imunitāti, tad pret rūtainajām tev ir saasināts jūtīgums.

Stāsta Lauma (33):

"Abi ar vīru esam sapratuši, ka vairs nemūžam nevēlamies attiecības ar cilvēku, kurš ir precējies. Abiem ir bijušas attiecības ar precētiem cilvēkiem, tāpēc abi pārzinām šādu attiecību plusus un mīnusus, un to ir ļoti daudz.

Vīram pirms manis bija vairāk nekā desmit gadu ilgas attiecības ar precētu sievieti. Viņš tik ļoti bija noilgojies pēc normālām attiecībām, ka tagad tām pievērš ļoti lielu uzmanību un dara visu iespējamo, lai mūsējās veidotu pēc iespējas labākas.

Es bijušajam vīram biju trešā. Tātad mums bija divas bijušās sievas.

Sievietes dabā ir pačakarēt bijušā vīra jaunās attiecības, it īpaši, ja pati nejūtas laimīga.

Diezgan esmu cietusi no bijušajām sievām, lai gan mēģināju būt ļoti saprotoša un iecietīga, jo tā taču ir mana vīrieša pagātne.

Otras nopietnās attiecības man bija ar precētu vīrieti. Tad ienīdu brīvdienas, jo reti kad tās varējām pavadīt kopā. Līdzīgi bija arī manam tagadējam vīram. Toties šobrīd brīvdienas ir mūsu mīļākās dienas – jo vairāk, jo labāk!

Bijušais vīrs ar savām sievām bija ieradinājies neizrunāt visu līdz galam, arī mūsu attiecībās ne retumis neapmierinātība milza līdz izlauzās laukā ar lielu troksni. Arī tagadējais vīrs savās iepriekšējās attiecībās nevarēja izrunāt problēmas. Tagad mācāmies uzticēties un uzklausīt viens otru un līdz izvirdumiem nenonākam.

No iepriekšējām attiecībām man nāk līdzi nelāga sajūta, ka vīrietim nekad nevar uzticēties, nekad nevari būt pārliecināta, ka būs tā, kā viņš teica. Šobrīd ir pilnīgi pretēji, bet šī sajūta šad tad vēl atnāk no pagātnes.

Iepriekšējās attiecībās pazinu arī greizsirdību, lai gan nebiju devusi ne mazāko iemeslu. Tikai tagad saprotu, ka cilvēks, kurš pats, iespējams, nav uzticīgs, ar aizdomām skatās uz otru. Toreiz dominēja arī nevienlīdzības sajūta – man visādos veidos tika potēts, ka esmu tikai sieviete. Tā bija visīstākā pašapziņas graušana, lai tikai es nesadomātos, ka esmu pārāk skaista, gudra, izdarīga. Reiz, pēc maniem pārmetumiem, kāpēc viņš tik cītīgi atgādina par manām vājām pusēm, bijušais vīrs atbildēja: "Citādi tu vēl sadomāsies nezin ko un pametīsi mani!"

Jaunajās attiecībās ļoti novērtēju, ka vīrs neskopojas ar komplimentiem, viņam nav grūti kaut desmit reizes dienā pateikt, ka ļoti mīl mani, ka es labi izskatos (arī tad, kad jūtos saburzīta un pie spoguļa iet bail). Ja gadījušās kādas nepatikšanas, tieši viņš ir tas, kas stiprina pašapziņu pārliecinot, ka viss būs labi!

Arī praktiskajā dzīvē viss ir citādi. Ja bijušajam vīram ko negribējās darīt (mājās kaut ko salabot utt.), tad viņš teica, ka tas nav izdarāms. Tagadējam vīram ir cits teiciens: "Viss ir izdarāms, jautājums tikai laikā un naudā." Un tas tiek arī realizēts dzīvē, visi vīriešu darbi mājā tiek izdarīti. Sākumā tas mani ļoti pārsteidza, tagad esmu jau pieradusi.

Pirmajā kopdzīvē mums bija ļoti nopietnas finansiālas problēmas. Kad vīrs ar tām netika galā, to risināšanu uzņēmos es, un laika gaitā tas kļuva pats par sevi saprotams, ka es strādāju vairākos darbos, maksāju kredītus, parādus. Vīrs ilgi nevienā darbā neturējās, jo meklēja lielo algu. No tā laika es nespēju mierīgi dzīvot, ja man nav naudas uzkrājumu. Tagadējais vīrs no sākuma to nespēja saprast, bet tagad respektē un saprot, ka manai miera sajūtai jābūt kādai summiņai nebaltām dienām.

Secinājums

Abi esam sapratuši, ka iepriekšējās dzīvēs abiem bijis daudz sāpīgu lietu, kuras diezgan nopietni ir ietekmējušas mūsu veselību. Tāpēc vīrs tagad labāk saprot mani, un es - viņu. Protams, abiem iepriekšējās attiecībās ir bijuši arī ļoti skaisti mirkļi, to nenoliedzam! Neko arī nepārmetam mūsu bijušajiem, jo

acīmredzot mums tas bija jāpiedzīvo, lai ļoti daudz no šīm attiecībām mācītos.

Mēs nekad nespētu novērtēt un tagad tik ļoti kopt mūsu attiecības, ja nebūtu piedzīvojuši to, kas bija jāpiedzīvo. Mēs novērtējam pagātni, bet mēģinām pagātnes rēgus neienest mūsu attiecībās."

Komentē psihoterapeite Aina Poiša:

Bijušās attiecības ir kā tetovējumi: emocionāli, garīgi vai seksuāli – ko nu kurš bijušais vairāk ir atstājis. Šie tetovējumi ir stāsti, kas sievieti padara par sievieti, vīrieti par vīrieti. Un brīnišķīgi, ka cilvēkam ir šādi stāsti - ka kaut kas tāds, kas atstājis "tetovējumus" sirdī, miesā vai dvēselē, vispār ir piedzīvots! Ka cilvēks nevis tikai skatījies filmas un lasījis grāmatas par spēcīgām attiecībām, bet stāsts ir viņā pašā.

Bez pēdām nepaliek nevienas attiecības. Un, pat ja tās beidzas ar šķiršanos, brīnišķīgi, ja cilvēki, kas reiz bija kopā, var vienoties: mēs ejam katrs savu ceļu, paliekam katrs pie savas patiesības par šķiršanās iemesliem,

bet atzīstam, ka no tā laika, kad bijām kopā, viens otram kaut ko no sevis atstājam.

Šos tetovējumus ir veltīgi noliegt. Vīriešiem ir grūtāk atzīt, ka viņi no sievietēm kaut ko mācās vai pārņem. Viņi ir mazāk tendēti uz savstarpējo ietekmi; viņiem gribētos domāt, ka viņi ir tie, kas ietekmē un kas izvēlas – atnākt vai aiziet. Sievietes labāk izprot mijiedarbību, apzinās, ka viņa kaut ko dod un kaut ko saņem pretī. Vienalga – ar pozitīvu vai negatīvu zīmi, bet viņas to atzīst. Tomēr arī vīriešiem attiecības atstāj tieši tos pašus trīs veidu tetovējumus. Ja cilvēks tos noliedz, tad patiesībā noliedz savu izaugsmi. Jo tikai otrs cilvēks var atspoguļot, kas no tā, ko tu dari, ir forši, un kas nav tik forši. Tie, kas noliedz bijušo attiecību tetovējumus, ir tie vīrieši un sievietes, kas deklarē: ņemu to, ko gribu, un pametu to, ko gribu!

Svarīgi ir bijušo attiecību vājās vietas nepārnest uz otru cilvēku kā vispārinājumus, jo dažādu cilvēku mijiedarbība ir ļoti atšķirīga. Jāsaprot: ja kaut kas ir piedzīvots ar kādu konkrēti, tā ir viena epizode dzīvē, no kuras tu uzzini, ka tev ir jūtīgums pret konkrētām cilvēku uzvedībām vai fiziskiem kairinājumiem. Cits cilvēks neatvērs tevī šos jūtīgumus, ja pats neprovocēsi. Tāpēc jau saka, ka tad, kad piedzīvo vilšanos vai šķiršanos, visgrūtākais ir iemācīties uzticēties no jauna. Tā jau ir tā atbildība, kas jāiemācās, – nesabojāt attiecības tikai tāpēc, ka ir kaut kādi pagātnes rēgi, kas atstājuši galvā greizus priekšstatus.