"Satikāmies jau pusotru gadu. Pirmie mēneši bija kā pa mākoņiem. Vēderā tauriņi skraidīja. Veltījām viens otram lielu uzmanību, mīlestību. Viss bija tik skaists, kopā taisījām vakariņas… Bet dzīvojām katrs savā dzīvesvietā. Tā kā esmu patstāvīga sieviete un neprasu, lai mani uztur, darbi nāca vairāk klāt. Lai nodrošinātu dzīves vajadzības. Līdz ar to mazāk palika laika savam mīļotajam. Viņš mūsu attiecības nosauca par "brīvdienu attiecībām".

Pēc gada viņam bija piedāvājums pamēģināt dzīvot kopā. Es atbildēju, ka uz šo brīdi neesmu vēl gatava sākt tik nopietnas attiecības, jo nesen biju pārtraukusi un vīlusies ne tik veiksmīgās laulībās, kuras ilga 16 gadus.

Turpinājām ierastās attiecības. Pēdējās trīs nedēļas mūsu attiecības bija uzvilktas. Vienā dienā izlēmu: ja mans Runčuks mani tik ļoti mīl, kāpēc nepamēģināt dzīvot kopā! Meklēju mums piemērotu dzīvesvietu, ieliku sludinājumus. Un… atradu. Mans prieks bija neizsakāms. Jo ziņu vēlējos viņam pasniegt kā pārsteigumu. Jo viņam patīk pārsteigumi, bet es neesmu īpaši uz tiem naska. Tā ka man bija dubultprieks.

Ar nepacietību gaidīju pirmo brīvdienu, lai intīmā vakara noskaņā viņam pavēstītu šo jauko pārsteigumu. Bet… viņam bija jābrauc apciemot draugs, maza pasēdēšana utt. Labi, es nodomāju, nekas… rīt. Ar asarām acīs izgāju no viņa mājas, jo viņam bija jāpošas ceļā.

Nākamajā dienā zvanīju, lai painteresētos, kā izklaidējās, un paziņotu, ka mums ir jābrauc apskatīties mūsu dzīvesvietu. Bet… viņš necēla telefonu, zvanīju … neceļ. Biju nesaprašanā… Zvanu… un redzu: brauc viņa mašīna, bet blakus… cita sieviete. Visa pasaule man apkārt sabruka. Es nespēju tam ticēt. Zvanīju, jo biju pelnījusi paskaidrojumus. Vēl vakar viņš centās mani ievilkt gultā, bet šodien jau ir cita. Cilvēks, kuram bija augstas prasības par uzticību, meliem, nodevību.

Viss sagruva… Viena diena, man pietrūka vienas dienas. Sazvanīju viņu pēc nedēļas, runājot ar mani pa telefonu, viņš runāja viņas klātbūtnē. Es palūdzu, ka nevēlos, lai svešs cilvēks dzird, ko mēs runājam, ar cieņu pret mani! Viņa atbilde bija, ka viņam ir jaunas attiecības un jaunās attiecībās viņš neko neslēps. Es jutos ļoti pazemota, ka cits cilvēks dzird, ko es runāju.

Viņš piekrita man pateikt acīs, ka viss, ka mūsu attiecības ir beigušās. Tajā naktī negulēju, krampji rāva manu sirdi… šausmu nakts. Satiekot viņu… man pat asara nenobira. Es skatījos uz šo cilvēku, kuru mīlēju, un man palika slikti. Es biju tik ļoti vīlusies. Cilvēks, kas mūžam mani mīlēs… bija nodevējs!

Es viņam pateicu kaut ko svarīgu, bet viņš atbildēja, ka par vēlu… to man vajadzēja pateikt agrāk. Mani paskaidrojumi neko vairs nemainīja… Joprojām sirds sāp - ne no mīlestības, bet no nodevības…  Vai es kritīšu depresijā? Nē. Sāpes plosīs manu sirdi, bet zinu, ar laiku…

Zinu vienu, ja cilvēks mīl ar sirdi un dvēseli, tad vienā dienā citu nevar atrast. Tātad cilvēka prāts nav vēl nobriedis īstai, patiesai mīlestībai. Viena diena mainīja visu!