Buļļa mēsli - kā angliski runājošie mēdz trāpīgi teikt. Vīrieši nemīl, nav mīlējuši, un nekad nemīlēs sievietes. Viss, kas pie viņām saista ir vagīna un pupi.
,mans stāsts ir līdzīgs...bet zinu ka mēs kopā nebūsim.Tas cilvēks man patīk ,un es viņam...jau 30gadu.Man nepatīk vis ,kas bijis pa vidu mūsu attiecību pārtraukumiem,tēdēļ cenšos nedomāt par viņu...kaut gan Draugos LV viņs regulāri mani apskata....
staasts kaa iista pasaka(: zjeel, ka jaapaiet tika daudz gadiem, lai cilveeki saprSTU , ka viens otram ir iistie. Taa notiek biezji, ka dziivo kopaa ar neiistajiem, jo vienam vai otram ir bail atziities, ka kaut kas nav sanaacis. Taa viens otru moka ilgus gadus...un kam tas viss..tas ir pazaudeets laiks...
Un man likās,ka tā notiek tikai grāmatās. Redz,ka dzīvē tā arī gadās,ka nespēj aizmirst viens otru ilgu gadu garumā. Lūk, tā ir īsta mīlestība, to nevar aizmirst. :)
varbūt esmu ciniķe, bet te ir stāsts par diviem likteņiem, kuriem ģimenes dzīve nebija izdevusies, un, jaunīblaiku romantika allaž liekas kas brīnišķīgs, nepiepildīts - it sevišķi, ja ikdiena nav devusi piepildījumu. To, vai tā ir bijusi lielā mīla, abi sapratīs, kad būsu kopā nodzīvoti gadi. Tagad pāris izdzīvo nepiepildīto jaunības mīlestību, bet vai zeķes būs smaržīgas un matu ruļļi seksīgi, arī pēc 10 gadiem, to jau paši vēl nezina.
Līdzīgs stāsts ir maniem kaimiņiem. Abi satikās ap 18 gadiem, viņš aizgāja armijā, viņa pa to laiku apprecējās. Dzīvojot vienā pilsētiņā abi ik pa laikam saskrējās. Pēc daudz gadiem, tad kad abiem jau bija krietni pāri 50 netīšām satikās saimniecības preču veikalā un no tā brīža ir kopā. Uz to laiku iepriekšējās ģimenes jau bija izjukušas, bērni izauguši. Nu jau dzīvo kopā kādus 15 gadus. Prieks uz viņiem paskatīties. Bērni un mazbērni arī priecīgi. Tā kā reizēm dzīvē gadās tādi stāsti ar laimīgām beigām.
Arī... kaut kad jaunībā tā sajūta, ka otrs tevi saprot un zin bez vārdiem, vissssssss saskan tā, ka elpa raujas ciet no nerealitātes sajūtas! Tad dažādu apstākļu dēļ pašķīrāmies un satikāmies pēc 13 gadiem. Un atkal visssss, kā toreiz, pilnīgi viss. Tikai man radās jautājums, ko izteicu skaļi: " Kāda mārrutka dēļ vajadzēja pa.irst 13 gadus? " Tad, kad es to pateicu, man vairāk to nevajadzēja. Tagad... tagad es zinu, ka man tā ir bijis...
neka skaista te nav- tikai dazas sacakaretas dzives - vecumdienas vakarsaule . un ari - tatad - sie abi cilveki sava attistiba nav augusi, tikai jpr bija pusaudzu limeni....
Mīlestība vienmēr ir skaista. Bet laulībā bez mīlestības ir jabūt kopējiem dzīves mērķiem, jāvēlās jaunības mīlestību uzturēt, cienīt vienam otru, spējai dot bērniem no sevis to labāko. Pajautājiet tiem, kuri laulībā nodzīvojuši 30, 40 un vairāk gadu- vai viss bija tik labi un gludi. Droši, ka nē, bet šie cilvēki ir dāsni savās dveselēs, spēja pārvarēt dzīves vilinājumus, mīlestība ar gadiem pārrauga cieņā, uzticībā jaunības mīlestībai. Diemžēl seksuālā reovūcija lielu daļu cilvēkus ir padarījusi par seksa vergiem, kas nespēj ar prātu apturēt savas fiziskās iegribas. Un daudzi bērni, diemžēl, dzimst nevis mīlestība ieņemti, bet gan kārtēja seksa laika, bez divu cilvēku dvēseles līdzdalības
Es varētu uzrakstīt līdzīgu stāstu ...tikai bez "happy end"....
Mēs arī - tikāmies un sķīrāmies...tikāmies un šķīrāmies...gadiem ilgi....es arī ticēju, ka viņš ir mana īstā otrā pusīte. Ilgi ticēju, bet- tā tomēr bija tikai apmātība.
Beigās izsķīrāmies pa īstam....
Pēc tādām īsām saskriešanās reizēm, randiņiem u.t.t. kā gan var spriest par cilvēku? Protams, viņš liksies kā pasaku princis, nu, tik perfekts! Protams, perfekts! Jebkurš spēj pielāgoties otram vai tā ir diena, vai nedēļa vai pat pāris mēneši. Saucamais rozā periods. Man ļoti interesē stāsta turpinājums kā šie divi balodīši reāli dzīvo viens ar otru. Nav vainas jāmeklē citos, vienmēr sāc ar sevi. Ja vienā ģimenes ligzdā nebija miera, diezin vai citā spēs to mieru radīt...