Pēc kāda laika mēs ar draudzenēm atkal braucām uz tusiņu, un tur bija arī viņš. Ieraugot viņu gaismā, jau vairs nelikās tik traki. Viņš bija gara auguma, slaids, ar lielām, zilām acīm, solīdi saģērbies. Viņš sēdēja pie galda un tad, kad gāju garām, vienkārši paprasīja, vai nevēlos ar viņu iedzert. Es, būdama jauna un jau mazliet iereibusi, piekritu...

Un tā kārtējais tusiņš pēc tusiņa, deja pēc dejas, un es sapratu, ka viņš man patīk un es patīku viņam. Bet tad pēkšņi viņš pazuda uz pieciem mēnešiem. Es daudz neinteresējos - nu nav, tad nav. Bet tad bija jūlijs, kad mēs, kā jau katrās brīvdienās, devāmies uz krogu. Ieejot krogā, piegājām pie letes, kad pēkšņi man kāds pateica: „Čau!” Pagriezos, un tas bija viņš. Tā, visu vakaru pavadot Jāņa kompānijā, aizsākās mūsu attiecības.

Satikāmies ar viņu bieži, līdz man mana mamma paziņoja: "Tu zini, ka viņš bija cietuma?!" Biju šokā! Bet, kad sirds pilna mīlestības, vai tam ir nozīme?

Kādu dienu viņam pajautāju, vai tā ir taisnība, un viņš atbildēja, ka jā un pa to laiku, kamēr viņš bija pazudis, viņš bija cietumā. Taču tas vēl nebija viss, jo viņam bija jānosēž vēl gads un 7 mēneši. Viņu izlaida, jo esot iesniedzis dokumentus uz pārsūdzēšanu un uz tēva bērēm. Zinot to, ka esam kopā, tas bija grūti, bet grūtākais vēl bija tikai priekšā.

Māte man pārmeta, ar ko esmu sapinusies. Par to, kāds viņš ir, bet ar laiku savas domas krasi mainīja. Šobrīd viņš ir mīļākais znots. Es mācījos 4. kursā, Jānis strādāja, un tad decembrī pieteicās bērniņš, Pirmās domas: ko darīt, kā būt... "Taisīt cauri" bija par vēlu. (Tagad es domāju: cik labi tomēr, ka reizēm neklausi vecākus!)

Mana mamma bija kategoriski pret bērniņu, visu manu grūtniecības laiku viņas attieksme bija šausmīga. Pabeidzu skolu ar labām atzīmēm, bija iegūta profesija; likās, ka dzīve iet uz augšu. 2005. gada 20.augustā mēs sarakstījāmies. Kāzas nebija lielas, ģimenes lokā, bet sanāca labi. Septembrī piedzima puika.  Mana mamma bija apzinājusies savas kļūdas. Viņa nebija varējusi iedomāties, ka būšu tik laba māte saviem bērniem, jo domājusi, ka mazbērnus atstāšu viņai un pati lidināšos debesīs.

Viss bija labi, līdz martā atnāca pavēste, ka Jānim jāierodas policijā uz soda izciešanu. Manas sajūtas tobrīd nav aprakstāmas – jutos tā,  it kā zeme iegrūtu zem kājām un kamols kaklā iesprūdis. Esmu vienmēr bijusi stipra un lepna sieviete, taču uz to brīdi vienkārši jutos tik vāja un bezspēcīga... Jānis to uztvēra mierīgi, bet iekšā viņam bija vulkāns pārdzīvojumu, jo jāatstāj mani un dēlu... Tā, sataisot līdzi lielas somas, sūtīju vīru atsēdēt sodu. Kad Jānis aizbrauca, tad tikai apzinājos, ka palieku viena ar mazu bērnu uz rokām - bez darba, bez naudas, bez nekā... Raudāju katru nakti: tas bija tik smagi, un likās, ka laiks velkas. Diena šķita kā nedēļa. Ēst negribējās; biju notievējusi no pārdzīvojumiem (no saviem 64 kg uz 52 kg).

Es sēdēju un lūdzu Dievu, lai ātrāk tas viss paiet. Ārā pavasaris, spīd saule, bet man sirdī tāds tukšums. Brauc autobusā vai ej pa ielu – nāk ģimene: tētis, mamma un bēbīši, un tik sasodīti smagi paliek. Asaras sāk līt pašas no sevis. Gribas kliegt un bļaut. Kāpēc tā, kāpēc tieši ar mani? Nu ko esmu Dievam tādu nodarījusi, ka viņš šitā ar mani? Negribējās neko. Man tolaik bija 21 gads - tusiņu laiks -, bet es pat ne reizi nebiju iedomājusies par to, kā aizlaist uz balli vai sameklēt citu. Dēls auga, man nācās būt par diviem - gan mammu, gan tēti.

Jānis ļoti pārdzīvoja, ka neredz, kā aug dēls. Rakstīja vēstules. Es braucu pie viņa uz satikšanos ik pēc trim mēnešiem. Tas bija tik grūti - redzēt viņu tur, kad aizbraucu. Pirmo reizi tad  kļuva vieglāk, jo nebiju tāda vienīgā, kurai vīrs ir aiz restēm. Reizē ar mani bija atbraukušas vēl 5 vai 6 sievietes. Visas solīdas un skaistas. Puiku nekad neņēmu līdzi, jo negribēju, lai viņš tēti redz tur...

Laiks gāja. Sāku atdzīvoties. Bija smagi, bet pie visa pierod, jo zināju, ka drīz viss beigsies, drīz viņš būs mājās, bet baidījos no tā, kāds viņš iznāks, vai nebūs mainījies uz slikto pusi. Bet nē, kā viņš saka pats, tā esot bijusi mācība, jo atpakaļ uz turieni negribas. Īpaši, ka, sēžot tur, viņš zināja, ka viņu gaida mājās, ka ir, kas viņu mīl.

Nu jau ir pagājuši trīsarpus gadi, kā esam kopā pēc tā visa. Cenšamies par to dzīves posmu nerunāt un pat nepieminēt. Laikam jau tas bija Dieva pārbaudījums mums un mūsu mīlestībai... Tagad mums ir meitiņa peciņa, kurai jau ir gads un 6 mēneši;  puika nākamruden ies skolā. Dzīve nestāv uz vietas. Tikai atkal mēs esam bez tēta. Jo - tētis ir ārzemēs un pelna naudu, bet brauc mājās, kad grib. Jo nav žoga, apsargu un restu.

Bet es nevienai sievietei nenovēlu to piedzīvot, jo zinu, cik tas ir smagi un grūti – palikt bez tā, ko mīli un kurš mīl tevi. Tas ir loti smags dzīves posms. Un nevajag nosodīt par to, ka jūsu vīrietis ir bijis cietumā! Mēs visi esam tikai cilvēki un drīkstam kļūdīties un sākt visu no jauna. Un, ja mīlestība vienam pret otru ir stipra, tad jūs spēsiet izturēt un piedot VISU.