Pirms diviem gadiem sāku privātus zīmēšanas kursus pie kāda vīrieša, saukšu par Jāni. Cītīgi apmeklēju nodarbības, to laikā paralēli runājām par visu, bet viņš nekad neatklāja neko no savas dzīves, pat savu vecumu.
Laika gaitā bija izveidojušās labas attiecības, sakrita intereses, bija simpātijas vienam pret otru. Sākām tikties, bet viņa lielās darba slodzes dēļ tikai dažas reizes nedēļā un vakaros.
Tomēr pamanīju, ka atklātība bija tikai no manas puses; viņš izvairījās runāt par sevi, taču sauca mani par mīļoto sievieti, sazvanījāmies, tikāmies... Viss ritēja normāli, līdz internetā nejauši uzgāju kādu sievieti, kas Jāni sauca par savu vīru. Piezvanīju viņai un pastāstīju, ka jau pusgadu tiekos ar viņas it kā vīru, piedāvāju satikties un visu izrunāt.
Atbraucu pie viņas (Ineses), viņa pastāstīja, ka ir ļoti pārsteigta par visu. Izrādās, Inese nav Jāņa sieva, bet gan mīļākā, ar kuru viņiem ir kopīgs 4 gadus vecs bērns, viņi tiekoties pāris reizes nedēļā. Inese dzīvo kopā ar māti, Jānis neuztur ne viņu, ne bērnu. (Jāpiebilst, ka man ir 21 gads, Inesei - 27, un Jānim izrādījās 39, kaut viņš, atbilstoši savam izskatam, teica, ka viņam 28...) Inese pastāstīja, ka Jānis ir precēts jau 17 gadus ar sievieti vārdā Ieva, viņiem ir kopīgs sešpadsmitgadīgs dēls un viņi dzīvo kopā tajā pašā dzīvoklī, kurā notika mana apmācība.
Jānis apgalvo, ka ar sievu viņiem ir tikai oficiālas saistības, ka viņš drīz šķirsies un pārvāksies ar Inesi uz māju, kas atrodas aiz Rīgas; šķērslis dzīvot tur tagad ir tas, ka ir jāpārliek tiesības, lai varētu izbraukāt. Tas pats tika minēts arī kā mūsu ar Jāni neizdevušās kopdzīves iemesls.
Abas ar Inesi sagaidījām Jāni, kas bija atnācis "palikt pa nakti" pie Ineses, man sakot, ka atrodas Pierīgas mājā uz pāris dienām. Ieraugot mūs abas,
viņš nejutās vainīgs, teica, ka turpinās dzīvot ar savu sievu, ka nešķirsies un ka nekad nebija domājis dzīvot ar kādu no mums...
Es ļoti pārdzīvoju, pametu Latviju, aizbraucu dzīvot uz citu valsti, iekārtojos darbā, noīrēju dzīvokli, bet pēc 10 mēnešiem pie manis atbrauca Jānis, sakot, ka nevarot dzīvot bez manis, ka pametis Inesi un ka šķirsies no sievas, tikai lai es atgrieztos Latvijā, ka palīdzēs man ar visu, ka dzīvosim kopā.
Pēc nopietnām pārdomām piedevu un atgriezos Latvijā, taču turpināju dzīvot Rīgā, īrētā dzīvoklī, un turpinājām tikties vien pāris reižu nedēļā, kā tas bijis iepriekš. Pateicu, ka viņam trīs mēnešu laikā jāizlemj, vai šķirsies no sievas, lai mēs varētu dzīvot kopā viņa mājā, jo šim nolūkam biju ieguvusi autovadītāja apliecību. Viņš piekrita.
Gaidīju trīs mēnešus, viņš atnesa man šķiršanās dokumentus, un mēs pārcēlāmies uz viņa māju. Viņš turpināja strādāt mājās pie nu jau bijušās sievas, sakot, ka nav pagaidām citas telpas un ka tas ir tikai laika jautājums; es piekritu. Viņa darba laiks sākās 12 dienā un turpinājās līdz 22 vakarā, visu dienu es nezināju, ko un kur viņš dara, viņš man nedeva ziņu, bieži bija nerunīgs, atbildot, ka vainīgs nogurums.
No rīta es vedu viņu uz Rīgas dzīvokli, bet vakarā braucu pakaļ, pārējo laiku strādāju, uzturēju kārtībā māju, centos no sirds. Brīvdienās mēs meklējām sev citu mājvietu, jo sestdienu un svētdienu mājā pavadīja nu jau bijusī sieva, kurai nebija iebildumu pret mani un manām mantām tur. Jānis baidījās mūs iepazīstināt, bet arī pret to biju saprotoša, tāpēc meklēju, kur palikt nedēļas nogalēs.
Drīz vien Jānis pateica, ka viņam esot grūti izbraukāt šo stundu ilgo ceļu līdz Rīgai no rītiem, tāpēc jādomā cits variants, kur dzīvot. Es centos viņu saprast, tādēļ devu viņam divas nedēļas laika, lai apdomātos, ko viņš īsti grib, lai sakārtotu domas.
Divas nedēļas dzīvoju pašas īrētā dzīvoklī Rīgā, paralēli meklēdama telpas viņa darbam, lai nebūtu jāstrādā mājās pie bijušās sievas. Pēc divām nedēļām viņš pateica, ka mums jāīrē dzīvoklis Rīgā, lai varētu dzīvot kopā un arī turpat strādāt, bet es piedāvāju aprunāties ar bijušo sievu, lai mēs varētu dzīvot viņu iepriekšējā dzīvoklī, jo sieva pēc šķiršanās piekrita pārcelties ar bērnu citur.
Sarunājām, ka viņi izrunāsies un mēs vēlāk tiksimies, lai apspriestu. Jānis atsūtīja sms, ka būs ilga runāšana, jo sieva ir neapmierināta, bet viņš varēšot viņu pārliecināt, ka viņam tam vajadzēs visu dienu, ka netiksimies, bet es piekritu gaidīt lejā, cik vajadzēs. Kad nebija atbildes, piedāvāju viņam uznest augšā atslēgu no Aizrīgas mājas un mierīgi šķirties, jo nevēlējos vairs pazemoties. Viņš rakstīja, ka nokārtos visu un viss būs labi, ka dos ziņu.
Kad zvanīju, Jānis necēla, un es uzgāju augšā uz viņa dzīvokli. Durvis atvēra sieva, paaicināja mani iekšā, pasakot, ka Jāņa nav mājās, ka viņš aizbraucis ar meiteni uz centru atpūsties piektdienas vakarā. Kad stāvēju gaitenī, viņai piezvanīja Jānis un teica, ka tūlīt uznākšot "vienkārši meitene" un atdošot atslēgu no mājas.
Paskaidroju Ievai situāciju, taču viņa atbildēja, ka viņu nekas neinteresējot, jo viņiem ir brīvās attiecības un tas ir tikai normāli, ka viņi ir atcēluši šķiršanās dokumentus, ka viņa esot piekritusi Jāņa lūgumam tos "skatam" iesniegt, lai nomierinātu kādu "trako"... Un ka viņa iemācījusies no viņa neņemt neko galvā un nekontrolēt; teica, lai tiekam paši galā. Tajā pašā vakarā es aizbraucu pie viņa senās mīļākās Ineses, no kuras viņš jau sen esot šķīries, Inese teica, ka viņi neesot šķīrušies, ka viss ir pa vecam un ka viņa neticot man, ka ar Jāni dzīvojam kopā, jo Jānis esot mani jau sen pametis...
Viņa nezināja neko, teica, ka gan jau arī to viņam piedos.
Jūtos ļoti aizvainota, esmu daudz piedevusi, cīnījusies, gaidījusi, pretī saņemot tikai melus. Nezinu, kā lai atsāk normālu dzīvi, zinu, ka
nespēšu otrreiz piedot to, ka cilvēks hroniski melo,
ka dzīvo vienlaikus vismaz ar četrām sievietēm. Kā lai uzticas cilvēkiem?Palīdziet, lūdzu, ar padomu!
