Šis stāsts nebūs nekas neparasts. Varbūt pat pieredzējušākiem cilvēkiem liksies pašsaprotami un ka tā dzīvē mēdz notikt, bet man šīs patīkamās pārmaiņas, apziņa, ka dzīvot var labāk un ka mīlestība nav tikai meli un mūžīgi strīdi, dod sparu pieņemt visus dzīves izaicinājumus un būt laimīgai.
Nezinu, vai tāpēc, ka šis laiks ir brīnumu laiks, vai tāpēc, ka liktenim patīk izmest pāris neparedzētu pagriezienu un nostādīt visu savās vietās, jāaizdomājas par tiem, kuri ar mums ir kopā aiz mīlestības un cieņas un kuri — aiz ziņkārības par otra dzīvi…
Mans stāsts būs par pirmo, patieso un nelaimīgo mīlestību, par sapņu piepildījumu un ticēšanu brīnumiem.
Ar savu pirmo puisi iepazinos, kad man bija 15 gadi, viņam — 19. Viss sākās kā pasakā, ziemas vakaru ilgās pastaigas, pirmais patiesais skūpsts, pirmie tauriņi vēderā. Viss tiešām likās kā pasakā, ka tas nenotiek ar mani. Pamazām attiecības ievirzījās nopietnā gultnē, pagāja pirmais gads, viss vēl aizvien bija skaisti, par spīti tam, ka jau pirmajos mēnešos bija ļoti daudz strīdu un kašķu par it kā neko, bet tas pārdzīvojums krājās aiz mūžīgām asarām.
Es Ūdensvīrs, viņš — Skorpions, mans raksturs ir mierīgs un nosvērts, es spēju piedot simtiem reižu, domājot, ka viss ir kārtībā, bet arī pāridarījums kaut kur slēpās.
Viņš — valdonīgs, ass, reizēm pat īpaši riebīgs,
bet kopā bijām un tajā mirklī likās - ja tas beigsies, tad visa pasaule zem kājām sabruks. Tā tas turpinājās trīs gadus...Pēc 9. klases aizgāju mācīties uz citu pilsētu, viņš palika mūsu pilsētiņā, kurā dzīvojām. Tad viss kļuva vēl trakāk. Tā kā dzīvoju kopmītnēs, tad nu bija daudz pārmetumu par kaut kādu izklaidēšanos pa Rīgas klubiem, uz kuriem es aizgāju gadā reizi, lai meitenes neniķojas, ka nekur neeju, un tad visu laiku mūžīgi pārmetumi par visu… Tas krājās gadu, divus un trīs.
Sagaidījām mūsu trešo gadadienu un pēc četrām dienām izšķīrāmies.
Tajā brīdī bija smagi un likās, ka sirds ir salauzta miljons gabalos, un neviens to nespēs salīmēt vienā veselā…Tad pagāja pāris dienas, un uz Jauno gadu atkal bijām kopā. Tomēr nebija mums lemts, nekas nemainījās un jau otrajā janvāra nedēļā izšķīrāmies, gājām katrs savu ceļu. Dzīvojot skolā, nebija nekādu sāpju, asaru vai pārdzīvojumu, apkārt tikai pozitīvi un labi draugi, kas neļāva skumt, bet bija sajūta, ka akmens no sirds novēlies, jo strīdu karstumā viens otram runājām tādas lietas...
Pēc nepilna pusgada iepazinos ar puisi, sākumā nevainīga sarakste, tad tikšanās, un pat nemanīju, kad mana sirds apmeastoņus mēnešus. Šis cilvēks ir mana otra pusīte, tad, kad grūti, viņš ir līdzās, kad sāp — viņš ir līdzās, kad prieki — viņš ir līdzās, man nav jāprasa, lai samīļo mani vakarā vai lai pavada ar mani vakaru kopā, mēs esam radīti viens otram. Un nu mums ir pieteicies mūsu mazais brīnumiņš.
Pašiem par pārsteigumu, vecākiem par izbrīnu un pārējiem radiem par neviltotu prieku.
Mēs abi esam laimīgi, un nu jau mazais brīnumiņš aug man puncītī. Ir tik pasakaini apzināties, ka no cilvēka, kuru tu patiešām mīli un ar kuru vari būt tiešām laimīga, tevī aug maza radībiņa, kas sagādā prieku.Pašai par lielu pārsteigumu es tikai tagad apzinos - ja spēj otrreiz iemīlēties no visas sirds, tad šī mīlestība ir spēcīgāka, patiesāka un īpašāka. Mums tas izdevās. Un novēlu katram, lai caur kādu uguni jāiziet, otrā galā būs kāds, kas tavu dzīvi atkal spēs padarīt laimīgu.
Iesūtīja Laima
