Vilciena stacijā uz perona sapazināmies ar diviem simpātiskiem puišiem un, iekāpjot vilcienā, sēdējām kopā. Protams, puiši simpātiski, un mēs arī zemē neesam metamas - puišu uzaicinājums braukt ar viņiem kopā līdz galam mūs vilināja, tomēr atturējāmies un braucām uz pašu izraudzīto ballīti, lai gan telefona numuru atstājām.

Turpinājumā pēc kādas nedēļas saņēmu sms no viena puiša ar piedāvājumu braukt ciemos pie viņiem kopā ar draudzeni. Ilgi ar draudzeni plānojām - braukt vai tomēr ne, jo puiši kā nekā iepazīti vilcienā. Taču tad sekoja viena puiša zvans ar tekstu: «Tava draudzene labprāt brauktu, bet viņa nebrauks, jo Tu nevēlies.»

Būdama laba draudzene, piekritu braukt kopā ar abiem vilciena zēniem un draudzeni atkal uz ballīti. Divas jaukas un pozitīvas dienas pavadījām kopā ar vilcienā iepazītajiem puišiem. Pirmās dienas vakarā par daudz iedzēru un nākamajā rītā pamodos ar vienu no puišiem. Pati nesen biju šķīrusies no drauga un

uzskatīju, ka varbūt šādi izdosies aizmirsties un sākt jaunas attiecības.

Taču, pamostoties no rīta, mani izbrīnīja, ka ausīs ir divi dažādi auskari - viens mans, bet otrs - tiešām nezināju, kā...

Pēc jauki pavadītas nedēļas nogales ar draudzeni devāmies atpakaļ pie ikdienas rutīnas uz Rīgu. Pēc pāris dienām, ieejot portālā «draugiem.lv», mani pārņēma neizpratne, jo biju saņēmusi vēstuli no puiša ar tekstu: «Ceru, ka manu auskaru neesi pazaudējusi! Un iedod savu tālruņa nr. lai varam sarunāt, kā satikties!»

Ilgi nedomājot, numuru iedevu, jo sapratu, ka tas ir puisis, kurš iedeva man auskaru (izrādījās, ballītē biju pazaudējusi vienu no saviem auskariem un ļoti to pārdzīvoju). Vēl izrādījās, ka šis puisis bija vilciena čaļa brālēns! Pēc kāda laika sekoja zvans, un sarunājām tikšanos, lai atdotu auskaru.

Sarunājām, tikāmies; nodomāju, ka ar to arī beigsies, bet sāka parādīties zvani un interese no puiša puses. Pēc kāda laika sarunājām ar to pašu draudzeni doties uz citu ballīti un, tā kā bija izveidojušās draudzīgas attiecības ar puisi, paaicināju viņu līdzi. Puisis, protams, neatteica un solīja ierasties ar draugiem. Tā nu ballītē tikāmies un jauki pavadījām vakaru.

Puisis bija tāds, uz kādu cerības neliku, jo pati sevi augstu nevērtēju, lai gan no malas neizskatījās, ka vērtēju sevi zemu. Pēc ballītes devāmies uz afterparty pie viena no puiša draugiem.

Tā nu ar satriecošo puisi norunājām visu nakti.

Puisis sarunas laikā mani noskūpstīja, uz ko arī atbildēju, jo viņš man patika un bija jau pozitīvi no manas puses novērtēts. Nākamā dienā devāmies uz Rīgu, un es šos visus jaukos cilvēkus, ar kuriem biju pavadījusi atkal lieliskas brīvdienas, uzaicināju pie sevis!

Tā nu palika tā, ka puisis nakti pavadīja pie manis, un, lai cik interesanti neliktos, no puiša puses nebija nekādas iniciatīvas pārgulēt. Nākamajā dienā kārtējā tikšanās ar puisi un uzaicinājums palikt pie viņa. Tā nu divus mēnešus bez nekāda seksa tikos ar puisi, kurš patiešām man patika. Bet lielākās bailes manī raisīja fakts, ka iepriekš biju gulējusi ar viņa brālēnu. Pēc kāda laika tomēr bailes pazuda, jo no puiša puses sajutu tikai sirsnību un pozitīvo.

Šobrīd dzīvoju kopā ar šo puisi un varu apgalvot: šie divi mēneši patiešām man pierādīja to, ka puisis meklēja sev draudzeni nopietnu attiecību veidošanai, nevis kārtējo iekāres objektu. Kas to būtu domājis, ka «vilciena meitene» saies kopā ar vilciena puiša brālēnu!

Tā, lūk, lai atrastu mīlestību, tikai mazliet jāriskē. Novēlu ikvienai atrast šādu puisi, kādu esmu atradusi es, - jo tā ir laime, mana laime! Šobrīd nespēju iedomāties ne dienu bez puiša skūpstiem, glāstiem, teiktiem vārdiem: «Es mīlu Tevi!» Un protams, bez rītiem un vakariem, aizejot gulēt puiša apskāvienos!