Kad viņš uzzināja, ka esmu palikusi stāvoklī, priecājās  pat vairāk kā es... Pārcēlāmies uz jaunu dzīvokli, viņš bija izplānojis visu, kur stāvēs gultiņa, kur mantiņas, kādā krāsā visam jābūt…

Pāris nedēļas pirms  meitiņas piedzimšanas pamanīju, ka viņš sāk uzvesties dīvaini – staigā ar telefonu, visu laiku čato, nesarunājas ar mani,  ir vēss un vienaldzīgs... Papētot viņa telefonu, ieraudzīju diezgan mīļas SMS no viņa bijušās, kuru viņš nebija saticis 4 - 5 gadus... Sarunas bija par to, ka viens otru mīl, cik ļoti pietrūkst viens otram utt. Mēģināju runāt par to,  bet nekā. Bļaustījās, dusmojās, izvairījās. Pēc SMS sapratu, ka tikušies nav un nemaz nedomā. Bet kādēļ tādas sms, man vēl tagad nav skaidrs...

Man viņš, protams, vēlāk atbildēja, ka tas esot tikai joks, ka viņš mīlot mani un ne pret vienu citu nemainītu... Un viņam blakus vajag tikai mani... Vai tā bija taisnība? Nezinu…

Laiks gāja, un vienā jaukā ceturtdienas rītā pieteicās mūsu mazā peka…

Papucīts pēkšņi kļuva tas pats cilvēks, kāds agrāk, rūpējās, uztraucās par mums, lutināja...

Viss bija skaisti, tie sīkumi un viņa čatošana vairs nešķita svarīga. Mēs, nu vismaz es, biju laimīga.

BET... eh, pēdējie seši mēneši ir kaut kāds murgs... Es vairs nespēju to izturēt... Viņš brīvdienas pavada ar draugiem laukos, dzer, tusējas. Mūs atstāj mājās vienas. Naudu, par ko nopirkt ēst, neatstāj... Es nestrādāju, auklēju mazo... Vienīgie mani ienākumi ir BKP... bet tas viss tiek tērēts mazajai, jo tētuks vairs naudu nedod.

Kad saku, ka mazajai vajag nopirkt ēst, pamperus vai jaunas drēbītes, viņa atbilde ir: «Man tagad nav, kad būs, iedošu!» Tā diena vēl nav pienākusi, brīnums, ka dzeršanai ir nauda... Viņš atnāk no darba,

sapircies sev visādus labumus ko ēst, protams, aliņi. Bez tiem nevienu dienu neiztiek...

Kad prasu, ko mums ēst, atbilde ir viena: «Re kur kartupeļi, sacep...» Mūsu katra maltīte sastāv no kartupeļiem, ko citu dabūjam tik tad, kad BKP ir iekrājies un palicis pāri, nopērkot visu nepieciešamo, kamēr viņš ēd gaļu, zivis un citus labumus.

Nu jau diezgan regulāri viņš sācis uz dzīvokli vilkt brālēnu, kurš smird. Nu nopietni, pamatīgi smird pēc sviedriem, kājas zemes melnumā, pretīgi vienkārši... Nemaz nerunājot par to, ka viņam ir blusas... Pēc viņa apciemojuma mazā ir vienos blusu kodumos. Mūsu tētuks, viņš to nesaprot, varbūt saprot, bet viņam vienalga. Katru reizi, kad šeit ir tas viņa brālēns, viņi piedzeras, un manējais paceļ roku pret mani. Un sper arī ar kājām; apsaukā mani visos iespējamos lamuvārdos...

Esmu centusies gan būt mīļa un jauka, gan tam visam turēties pretī... Bet es nespēju... Ne morāli, ne fiziski...

Esmu mēģinājusi dzīt ārā to viņa brālēnu, bet vienīgās, kas tiek izdzītas, esam mēs...

Nakts vidū, uz ielas, bez naudas... Nekas mums cits neatliek, kā iet un lūgt, lai laiž mūs iekšā. Draudzenes man te nav, nu vismaz ne tādas, kura var pieņemt mani ar bērnu. Visas jaunas, bez bērniem, tikai tusiņi un randiņi…

Pēc šīm roku un kāju vicināšanām otrā dienā ir mīļš uz 5 minūtēm, atvainojas un atkal sākas ignorēšana... Bet tā atvainošanās jau nemaina to, ko viņš ir darījis, teicis.

Raudu katru dienu, par to, ka sāp šī attieksme, es jūtos pavisam viena, visa diena paiet raizējoties par to, ko mazajai vilkšu mugurā, ko ēst gatavošu... Pati izdzīvošu kādu dienu neēdusi, bet mazā? Nē... Viņa atkal raudās, un papucītim būs iemesls atkal bļaut, sist man, ka slikti rūpējos par bērnu... Esmu jautājusi, kāpēc mūsu attiecības ir tagad tādas, kādas tās ir, viņš visur vaino bērnu, to pašu bērnu, kuru viņš tik ļoti gaidīja..

Viņš man regulāri melo... Es vairs nezinu, kas taisnība un kas meli…

Šiem bija jābūt mūsu pirmajiem īstajiem Ziemassvētkiem un Jaunajam gadam, bija jābūt kopā visiem trim... Gribēju, lai mazajai ir kaut kas īpašs... Bet mums pat nebija Ziemassvētku eglītes... Ziemassvētku vakaru pavadīju kopā ar mazo, raudot... Jaunajā gadā viņš bija kopā ar mums, bet visu laiku pārmeta, it kā es viņu uz to būtu piespiedusi... Kā rezultātā nekādas svētku noskaņas. Nekā... tikai asaras…

Viņš pārmet arī to, ja kādu reizi neesmu traukus nomazgājusi vai drēbes izmazgājusi… Mums nav veļasmašīnas, un drēbes, ar rokām mazgājot, žūst krietni ilgāk nekā ar veļas mašīnu, nav jau kur tās žāvēt tik daudz – līdz ar to mēdz sakrāties...

Zinu, ka man laiks ir doties prom,

zinu, ka šis cilvēks mani nemīl, ka esmu viņam vienaldzīga... Bet kur? Man nav kur iet...

Vecāki jau no laika gala neatbalstīja manas attiecības, laikam jau juta... Tagad saka - toreiz neklausīji, tagad pati tiec galā... Bet kā? Kā lai turpmāk paciešu šos pazemojumus? Vienīgais iemesls dzīvot ir mana mazulīte, kaut gan ir tik neizsakāmi grūti, ka gribas aizmigt un nepamosties... Turos un paciešu tikai mazās dēļ... Bet cik vairs ilgi izturēšu?