Neērti būs skolotājai teikt, ka mamma agri aizgāja uz darbu un aizmirsa iedot to pusotru latu ekskursijai. "Es aizdošu," pirms piecām dienām bija teikusi klases audzinātāja, kad Marina, acis nodūrusi, nomurmināja, ka aizmirsusi pajautāt. Viņa tiešām nepajautāja. Ceturtdien mamma pārnāca ap pusnakti, pabāza galvu meitas istabā, kaut ko runāja par pārbaudi un lielo aizkavēšanos veikalā. Marina vairs nebija bērns – nesen palika 13 gadu, un viņa lieliski zināja, ka mammas veikals strādā līdz septiņiem vakarā. Un ka dzīvoklī jūtama spēcīga alkohola dvinga, arī juta. Piektdienas vakarā mamma piezvanīja no sava mobilā un vainīgā balsī taisnojās, ka brīvdienās, kad neiekrīt maiņa darbā, jābrauc palīgā kolēģei... Līdz pat šodienai Marina viņu nebija satikusi. Vakar izcepa pēdējos divus kartupeļus. Nekā cita nebija, arī sāls izbeidzies. Labi, ka piektdien no pāri palikušajiem 60 santīmiem viņa pusdienās iztērēja 15 – nopirka bulciņu, tad nu vakar skolā sanāca griķiem. Negribējās domāt. Ne par ko. Galvā tāds truls tukšums. Vajadzēja sporta apģērbu, Marina šoruden vēl nebija ne uz vienu sporta stundu bijusi. Arī pagājušā gada skolas soma nodriskāta...

Pēc divām nedēļām klases audzinātāja pēc stundām palūdza Marinu uzkavēties klasē. Viņa ienāca kopā ar sociālo pedagogu un vēl vienu svešu sievieti. "Tā ir bāriņtiesas pārstāve," paskaidroja audzinātāja, "ja tev nav iebildumu, mēs varētu padomāt, kā kaut ko mūsu visu dzīvē mainīt. Tie zilie riņķi tev zem acīm... Tie nav labi."

Mammu Marina satika tās pašas dienas vakarā, mājās. Viņa neko daudz nejautāja, palīdzēja salikt skolas lietas un drēbes. "Drīz viss būs labi!" šķiroties teica mamma, un Marina redzēja, kā viņai acu kaktiņos sariešas miklums. Bija bezgala žēl, bet Marinai asaru nebija. Tikai tukšums. Jau tik ilgi, ilgi.

Nākamā tikšanās ar mammu bija pēc trim mēnešiem. Viņai esot izdevies saglabāt darbu, alkoholam esot pārvilkta svītra, vēl tikai mazliet, mazliet un Marina varēs atgriezties mājās... "Labi, mamm, viss ir labi. Es tikai vēl kādu laiciņu padzīvošu te, pie..." Marina aprāvās. Teikt – pie audžumammas? Nē, tā viņa mammai neteiks. Jo patiesībā Marina tik ļoti gribēja mājās, un tik ļoti gribēja, lai mamma vakaros apsēžas līdzās un izjautā, kā gājis skolā, no rīta, uz skolu laižot, cep olu kulteni un siermaizes... Tik kraukšķīgas nemācēja izcept pat audžumamma...

No ugunsdzēsēja par audžuģimeni

Latvijā šobrīd kopā ir 300 audžuģimeņu, kurās mājas, siltumu un sapratni raduši 380 bērnu. Ogres rajonā ir 7, bet Ogrē – tikai 1 audžuģimene.

Ogrē ir kāds cilvēks, kurš Ogres bāriņtiesā jau daudzus gadus tiek pamatoti dēvēts par ugunsdzēsēju vai ātro palīdzību. Konkrētāk runājot – kad kāds bērns nonācis grūtībās, bāriņtiesa zina – Veneranda palīdzēs.

Venerandas Tropas ikdiena jau gandrīz 25 gadus rit Ogres bērnudārzā "Cīrulītis" – viņa ir vadītājas vietniece saimnieciskajos jautājumos. Kopš 1998.gada Veneranda bijusi lieliska audžumamma sešiem bērniem. Juridiski pareizi būtu sacīt – aizbildne, jo audžuģimenes statuss iegūts nesen. Ar novembri audžumamma gatava uzņemties rūpes par kādu bērniņu. Kāpēc ar novembri? Iemesls ir pavisam praktisks – šobrīd mājīgajā divistabu dzīvoklī rit lieli remontdarbi, gribas iegādāties arī jaunas mēbeles. "Gribas, lai viss ir glīti, lai mēs te jūtamies labi," saka Veneranda.

Ja varu palīdzēt – palīdzu

1998.gadā Venerandas aizbildnībā nonāca Vitālijs. Septiņu gadu vecumā puisim bija mirusi mamma, mazdēlu viena audzināja vecmamma. Pašai problēmas ar veselību, puikam nāk trakie pusaudža gadi.... Veneranda kļuva vairāk kā morālais atbalsts, cilvēks, kurš pusaudzim palīdz saprast naudas vērtību un dzīves jēgu. Nu jau Vitālijs sen savā dzīvē, pusotru gadu nostrādājis Īrijā un atgriezies mājās.

Piecpadsmit gadu vecumā uz pusotru gadu Venerandas mājās un sirdī ienāca Iveta. Meitene ar raibu dzīvesstāstu un jau tik daudz pieredzējusi. Kad jautāju, vai tomēr nav tā dīvaini dalīt savu māju ar pilnīgi svešu cilvēku, uzticēties, Veneranda tikai nosaka: "Ja varu palīdzēt, palīdzu. Kādas bailes..."

Kad sešpadsmitgadīgajam Andrejam nomira viņa vienīgais tuvais cilvēks – vecmamma, bāriņtiesa atkal sauca palīgā Venerandu. Kopā ar viņu izdzīvoti prieka mirkļi un vilšanās, Andrejs savai aizbildnei ļoti pieķērās. "Žēl, ka, sasniedzis 18 gadu vecumu, nepaklausīja – pārdeva savu dzīvoklīti," nosaka Veneranda. Viņa aizbilstamajiem bērniem nekad nav uzspiedusi savu viedokli, mierīgi un nosvērti mēģinājusi runāt, pārliecināt, likt aizdomāties. Kad izdodas – ir gandarījums, bet gadās arī citādāk. Tomēr no visām kļūdām jau mēs otru pasargāt nevaram.

2005.gadā Venerandas dzīvē ienāca uzreiz trīs bērni. Viņu ģimenē bija radusies dziļa krīze, sociālajiem darbiniekiem nācās daudz strādāt ar mammu, kurai bāriņtiesa atņēma bērnu aprūpes tiesības. "Māte ir māte, vienmēr bērniem bijusi un paliks mīļa. Viņa nāca pie mums, palīdzēja, cik varēja, mēs labi satikām," stāsta Veneranda, un es, viņā klausoties, varu tikai apbrīnot, cik dziļš miers, kāda sirdsgudrība ir šajā sievietē. Mīlestība pret cilvēkiem.

Pēc gada bērnu mātei atjaunoja atņemtās aprūpes tiesības, bet vecākais no dēliem joprojām palicis savas audžumammas tuvumā – ikdienā puisi visbiežāk var satikt te. Arī 15 gadu vecais runcis Piceks par to priecājas – kuram gan nepatīk labi draugi?

Stāstam, kuru izlasījāt šā materiāla sākumā, ar Venerandu nav saistības – Marina nebija viņas audžubērns. Bet patiesībā saistība ir gan - pat ļoti! Visi šie cilvēki, kas sniedz patvērumu, mīlestību, rūpes un sapratni pilnīgi svešiem bērniem, ir savā starpā sasieti mezglu mezgliem – viņi ir tie, kas palīdz kādam apjukušam, skumjam, nelaimīgam un nosalušam cilvēciņam atgūt ticību dzīvei, sev, saviem spēkiem. Viņi vairo pārliecību, ka pasaulē nekad neuzvarēs vienaldzība.

***

Ja arī tu domā, ka vēlētos un spētu palīdzēt kādam grūtībās nonākušam cilvēkbērnam, dari to! Līdz 15.oktobrim sava pagasta vai pilsētas bāriņtiesā vari pieteikties audžuģimeņu apmācībām, kas notiks jau novembrī! Audžuģimene:

- saņem atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu – 80 latu mēnesī, neatkarīgi no bērnu skaita;

- saņem pabalstu bērna uzturam, apģērbam un mīkstajam inventāram - Ogres rajona pagastos un pilsētās tas svārstās no 60 līdz 90 latiem mēnesī par katru ievietoto bērnu;-w vairākas reizes gadā tiek aicināta uz informatīvajiem semināriem;

- reizi gadā dodas uz divu dienu Latvijas audžuģimeņu salidojumu;

- krīzes situācijās var saņemt bezmaksas psihologa konsultācijas.

Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Ārpusģimenes aprūpes departamenta Audžuģimeņu un aizbildņu nodaļas Rīgas un Zemgales konsultantes Indras Viktorovas un Jeļenas Semjonkinas – Getmaņukas tālrunis 67356483.