Ar vīru esam precējušies jau sešus gadus. Sākumā jau, kā tas ir visiem, viss bija kārtībā, divi mīlestības pārņemti jauni cilvēki. Taču, kā jau tas ierasts, gadiem ejot, emocijas apslāpst, nebūt neizdziest, bet nav vairs tik spilgtas un izteiktas, kā tas bija sākumā... Pēc laulībā nodzīvotiem diviem gadiem nomainīju darbavietu. Jau pirmajā dienā man acīs iekrita jauns, simpātisks un runātīgs vīrietis. Jau pirmajā darbadienas vakarā viņš piedāvājās mani un vēl dažas kolēģītes aizvest līdz jūrai izpeldēties, tas bija vasarā, ļoti tveicīgā dienā, man viņš iepatikās, taču pusgadu uzturējām draudzīgas, koleģiālas attiecības, lai arī jutu, ka no viņa ir interese. Tad kādā darbavietas tusiņā satuvinājāmies... Dejojām, izgājām ārā, sākās skūpsti, no pasākuma aizgājām prom ātrāk un aizbraucām pie viņa... Vairāk nekā gadu mums bija mīļāko attiecības, viņš zināja, ka esmu precējusies, bet neiebilda... Mums bija lieliska saskaņa. Biju pārsteigta par viņa patieso un argumentēto viedokli. Ar viņu varēja izrunāties par visu, viņš vienmēr man sniedza ļoti konstruktīvus un pamācošus padomus. Tad viņš mainīja darbavietu un viņam uzradās nopietna draudzene. Mīļāko attiecības vairs neuzturam, bet esam kļuvuši par ļoti labiem draugiem. Tieši viņš bija tas, kurš man palīdzēja tikt vaļā no kāda uzmācīga mīļākā, ar kuru man bija sācies romāniņš, bet tad sapratu, ka viņš neatbilst apzīmējumam labs mīļākais, un šīs attiecības pārtraucu, viņš man palīdzēja tikt vaļā no uzmācīgā vīrieša. Tā ir sanācis, ka no mīļākajiem esam kļuvuši par labiem draugiem, viņš man ir gandrīz vai kā psihologs, kurš vienmēr spēj dot labus padomus arī par manu kopdzīvi ar vīru...

Agnese (vārds mainīts)