Ar vīru esam nodzīvojuši kopā aptuveni desmit gadus. Kad precējāmies, starp mums bija lielā mīla un, kā jau visiem, likās, ka tā būs mūžīgi. Taču šodien es saprotu, ka man pret viņu vairs nav nekādu jūtu un jau ilgāku laiku nav nekādas mīlestības, bet cik liela tā bija kādreiz...
Un jāsecina, ka visam ir savs sākums un visam ir savas beigas. Viss reiz beidzas, arī mīlestība ir pārejoša parādība...
Jā, viņš ir lielisks tēvs, mūs saista kopīgi pienākumi pret bērnu, kopīgs miteklis - tas ir tas, kas mums ir kopīgs, taču kā vīrietis viņš mani vairs neinteresē. Taču kādreiz bija pilnīgi pretēji, ne nakti nevarēju iztikt bez viņa...
Bez mīļākajiem jau arī šādā laika posmā neiztikt. Ir bijuši vairāki, sākumā tās bija īslaicīgas aizraušanās, instinktu vadītas, gadījuma sakari rutīnas kliedēšanai, jo tolaik vēl mīlēju vīru. Bet tagad, šķiet, esmu vienā vīrietī pamatīgi ieķērusies, un tas vairs nav tikai sekss, kā tas bija ar citiem, tas ir kas vairāk...
Laikam tā ir daudzām, kas dzīvo kopā ar vienu vīrieti, ar kuru ir ģimene un bērni, bet sirdī ilgojamies pēc cita...
Dzīvē nekad nevar zināt kādas iespējas tā piedāvās, tāpat precoties nevaram paredzēt, ka lielā mīlestība izplēnēs...
