Viņš mani ļoti mīl, ir to teicis vairākas reizes, un, ja es aiziešu, nezinu, kas ar viņu būs. Man ir puiša bezgala žēl, es negribu viņu sāpināt, man jāraud, rakstot jau šo teikumu, tiklīdz to iedomājos. Bet grūti arī būt kopā, jo mana daba velk mani prom. Man nav cita drauga, pat nepatīk īsti neviens. Bet man kopā ar viņu kā ar vīrieti nav forši, nav interesanti. Esmu bezizejā. Iesakiet, kā pareizi rīkoties.

Ilze Jankovska, psiholoģe:

Te ir jautājums, uz kādiem pamatiem tiek būvētas attiecības. Tām nevajadzētu balstīties uz teoriju bez manis viņš aizies postā. Jā, viņš, iespējams, ir labs cilvēks, izpalīdzīgs, strādīgs... Bet kur ir jūtas pret šo puisi? Mīlestība nav atkarība. Tās ir ļoti augstas frekvences jūtas, kad no tīras sirds vēlam otram laimi un visu labāko. Un, ja mēs saprotam, ka pret otru cilvēku mums siltu jūtu vairs nav, tad labākais, ko varam darīt – izrunāties, atvadīties un atlaist, novēlot laimi ar kādu, kurš viņu patiesi mīlēs. Žēlošana savā ziņā pazemo otru cilvēku, tā it kā saka: "Tu esi nevarīgs, tu pats nespēj atrisināt situāciju." Bet vai tiešām mēs žēlojam otru, vai tomēr sevi pašu? Kas notiks, ja rīkosimies tā, kā saka sirds? Būsim sliktie? Un ja nu citu, labāku, nemaz neatrodam? Kas ir tas, ko tu meklē partnerī? Atbalstu, drošības izjūtu, stabilitāti? Vai tomēr jūtas, kopā būšanu, izjūtu, ka tas tiešām ir tavs cilvēks? Vēstulē ir tāda kā dubulta ziņa: no vienas puses "man viņa ir bezgala žēl...", no otras – "es saprotu, ka labāku vairs nesatikt...". Izklausās, ka tev nav īstas skaidrības par savām vēlmēm un plāniem. Reizēm mēs uzliekam otram to, kas ir mūsu pašu daļa. Neviens cilvēks no malas nevar pateikt, kā rīkoties pareizi. Kas vienam ir pareizs, tas otram ir pilnīgi aplams. Kāda ir izeja? Ir vērts parakāties sevī un godīgi atbildēt, kas tad īsti saista ar šo puisi un kas ir patiesie iemesli, kāpēc vēlies vai nevēlies palikt ar viņu kopā.