Raksta virsraksts ir izrauts no konteksta un kārtējo reizi pierāda, ka vārds 'diskriminācija' tiek lietots vietā un nevietā: tas piesaista uzmanību, bet nerod atspoguļojumu tekstā.
Nu nezinu vai piekrist 2010. g. 9. februārī, 11:09
Līderis par līderi paliek uz mūžu tikai tad, ja tas līdera vietu iegūst nevis ar varu un pazemojumiem, bet ar prātu, stingrību un arī ir paīkams saskarsmē. Kurš jau no bērna rokas ir nostabilizējies, ir pašpārliecināts, viņam ir savs es. Ir tādi bērni.
Nu nezinu vai piekrist 2010. g. 9. februārī, 11:06
Manuprāt ir tā.
Gan tam līderim, gan tam mūžīgi apbizotajam iespējams ir kādi kompleksi (ne obligati kompleksi, vienkārsi kads diskomforts, nepatiikšanas, uzteaukums utt.), atšķirība ir tāda, kā tie izpaužas. Taču tas, kurš ir agresīvs, kurš jūtās pārāks par cietiem ar savu spēku un asu mēli vēlāk izrādās dzīvē neko nespēj, jo pieaugušo pasaulē neko nenozīmē fiziskais pārākums. Savukārt tas mūžīgi apbižotais vienmēr klusumā cer mainīt visu, kļūt labākam, vairak sasniegt. Pluss viņš ir morāli norudījies dēļ mūžīgiem pazemojumiem. Tie viņam vairs neko nenozīmē. Viņam nav ko zaudēt, viņš riskēs un mēģinās, jo negrib būt lūzeris. Turklāt būs patīkamāks saskarsmē, jo diez vai kādu centīsies aplikt, pazemot vai būs rupjš. Jo pats izgājis tam cauri , zin,l kas tas ir, un nedaŗīs to citiem.
Nu nezinu vai piekrist 2010. g. 9. februārī, 11:00
Ļoti daudzi, kuri skolā bij tie atstumtie un apceltie, vai vienkārši irpelēki, vēlāk, pieaugušo dzīvē, universitātēs, darbā pilnīgi tā kā atžirgst, izplaukst, pārveršās līdz nepazīšanai - kļūst pašpārliecināti, dzīvīgi, priecīgi.
Vienkārši dažiem bērna gados savs es un ego vēl nav nostabilizējušies, tie ir viegli pakļaujami un apspiežami. Vai vienkārši valdošā atmosfēra nepatīk.
Nevar ta vienmēr apgalvot, ka nu tagad šīs būs visu mūžu apspiestais un lūzeris, bet šīs te redziet būs līderis un veiksminies. Muļķibas. Protams, notiek arī tā. Bet biežak tomēr sanāk novērot ko pretēju - bijušie lūzeri bieži vien izsitās dzīvē un būtībā pārveršās savā raksturā. Kā lai to izskaidro.
Bet tie apspiedēji, sitēji, "bārveži" dažkārt paliek par kompleksainiem un nevarīgiem.
Kāpēc tā?
Man viens klasesbiedrs, kurš ķip bijis viskrutākais, tagad ir nodzēries un nolaidies. Viņa draugs gan ir visai respektabls cilvēks, patīkams saskarsmē (kas to būtu domājis skolas laikos). Bet meitene, kuru kādreiz apspieda tagad ir visai jautra, pozitīva un patīkama jaunkundze.
Nu un kā to visu izskaidrot?
Skolas laikaa liideris parasti ir vnk nekauniigaakais un fiziski stipraakais un ar talantu tam nav nekada sakara... Redzu savas skolas laika liiderus- visi vini nekur talak par savu saadzu nav tikushi, cits nodzeeries, cits slauka ielas, labakaa gadijumaa ir pardeveejs veikalaa... Bet neviens nav uzneemuma vai iestades vadiitaajs.
Bet dazhi no "negliitajiem pileniem" gan ienem lielus amatus, tiem pieder uzneemumi... Dziive jau visu saliek pa vietaam.
Skolena vecakiem labaak bernam ir maciit sho pratisko psihologijas pusi un vest beernu uz austrumu ciinjas skolu, jo skolaa tikai brutaali piekaujot vadoni iemantosi cienju parejos. Diemzhel taa tas skolaas ir bijis vienmer.
Protams optimālākais variants būtu par līderiem izraudzīties vis loģiskākos un saprātīgākos prātus, diemžēl tas automātiski nenozīmē, ka šis cilvēks gūs atzinību sabiedrībā, kas vēl joprojām 21. gs. raustās reliģiskās, koruptīvās sistēmas un ignorances konvulsijās...
Būt līderim ir talants! Apvienot un vadīt kādu indivīdu grupu var tikai spēcīga personība. Līderim ir jābūt tam, kuram līdzināties gribētu katrs attiecīgās grupas indivīds, bet par tādu nevar kļūt pakļāvīgais un apspiestais. LĪDERIS IR VADONIS!