"Var spēlēties ar pupām, makaroniem. Pirkstiņi kustas. Tas svarīgi maziem bērniņiem attīstībai. Vēl bērnam ir svarīga vecāku klātbūtne, darbiņi, rotaļas, ko viņš paveic kopā ar mammu, tēti. Nav nozīmīgi, cik ir spēļmantu, piecas vai desmit, bet būtiski, lai tām būtu saturs," uzsvēra sociālā darbiniece Inita Kupča. Taču vecāki, kopā ar mazajiem kārtējo reizi ienākot bērnu preču veikalā, rīkojoties ļoti dažādi.

"Ir mammas, kuras gatavas nopirkt kārtējo mašīnu, skaidri zinot, ka pēc dažām dienām tā salūzīs un bērnu vairs neinteresēs. Jā, šīs ir lētas. Diemžēl bieži pašas labākās rotaļlietas, kuras varētu kalpot pat bērnu bērniem, vecāki nevar atļauties," sacīja veikala "Bēbis" direktore Judīte Goģe, bet piebilda, ka arvien biežāk veikalā ienāk mammas, kuras rūpīgi izzinājušas, kādas konkrētajā vecuma posmā ir bērnu intereses un vajadzības.

"Tad biežāk mammas prasa klučus, konstruktorus, puzles. Katra mamma jau arī vēlas, lai meitiņai mājās būtu arī lelle, leļļu rati un trauki. Puikām kāda mašīna. Taču arvien rūpīgāk vecāki vērtē izmaksas," sacīja Judīte Goģe un piekrita, ka dažākārt spēļmantas maksā ļoti dārgi. Piemēram, jauka, interesanta un bērnu iekārota lelle pat 40 latu.
"Bērni ir dažādi. Veikalā jau redzam, ir bērni, ar kuriem var sarunāt, ka iekāroto spēli tētis nopirks algas dienā vai Ziemassvētkos, bet ir, kuri raud un nedodas prom no veikala, ja nav nopirkts kaut nieciņš," vērtēja Judīte.
Jautāta par rotaļlietu modi, viņa sacīja, ka bārbijas pamazām iziet no modes, pieprasītākās ierasti ir rotaļlietas, kuras simbolizē multiplikācijas filmu tēlus.

"Ziniet, kas pilnībā izgājis no modes," ieinteresēti jautāja Judīte un turpināja: "vairs nepērk lielos lāčus, zaķus, kaķus, ko ierasti dāvināja, bērnam piedzimstot. Šo tradīciju tiešām vairs nemana. Tagad ejot raudzībās, līdzi ņem praktiskākas lietas - galdiņu, kas noderēs tad, kad mazais jau pats sāks cilāt krūzīti un karoti, nopērk lielu pamperu paku vai dāvanu karti. Dzīve piespiež būt praktiskiem."

Rotaļlietām gara vēsture

Līdz pērnā gadsimta 30. gadiem smalkākās rotaļlietas Latvijā ieveda no ārzemēm vai arī gatavoja pēc pasūtījuma. Šajā laika posmā turīgākā sabiedrības daļa pazina tādus pasaulslavenus rotaļlietu ražotāju zīmolus kā The Lehmann Company, Kraus-Fandor un Margarete Steiff GmbH . Tagad šīm rotaļlietām jau ir antīko priekšmetu vērtība. Ulmaņlaikos Latvijā darbojās 17 darbnīcas, kurās gatavoja rotaļlietas - pārsvarā no auduma un koka. Otrā pasaules kara laikā rotaļlietu ražošana daudzās zemēs, arī Latvijā, tika pārtraukta. Bērni spēlējās ar pašdarinātām rotaļlietāmno lupatiņām sašūtām lellēm, koka figūriņām. Arī pēckara gados rotaļlietu izvēle bija maza un tās maksāja dārgi. 50. gados Padomju Savienībā atsāka pirms kara populāro celuloīda rotaļlietu ražošanu. Ražoja arī nelielas gumijas lellītes, kuras precīzi atainoja tā laika raksturīgākās bērnu frizūras un apģērbu. Populāri bija izkrāsoti zirdziņi uz ritenīšiem. Nākamajā desmitgadē veikalu plauktos parādījās rūpnīcas "Straume" ražotās mehāniskās rotaļlietas - pavārs un ārsts. Populāras bija mehāniskās, ar atslēdziņu uzvelkamās rotaļlietas - zvēriņi, putniņi. 70. gadu pirmajā pusē par rotaļlietām kļuva populāru multiplikācijas filmu varoņi - krokodils Gena, Pekausītis (Čeburaška), Buratīno, Karlsons. Atbilstoši komunistiskajā ideoloģijā sludinātajai "tautu draudzībai", veikalos varēja iegādāties lelles dažādu PSRS tautu nacionālajos tērpos, melnādainus puikas un meitenes, indiešu dejotājas. 80. gados Latvijas veikalos parādījās košās uzņēmuma "Dobele" ražotās gumijas rotaļlietas, pēc kurām bija liels pieprasījums un nereti vajadzēja stāvēt garās rindās. Jāpiebilst, ka tik dažādās rotaļlietas, ar kurām spēlējušās mūsu omes, vecāki un mēs paši, ir apskatāmas vienuviet. Līdz 30. maijam Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā ir rotaļlietu, galda spēļu un leļļu izstāde.