Visiem bērniem nepieciešams apmeklēt acu ārstu nedaudz pēc gada vecuma, devāmies pie ārsta drošu sirdi, jo biju pārliecināta, ka mazā redz ideāli, turklāt viņa spēj saskatīt katru mazāko sīkumu uz grīdas, par tēta slikto redzi biju galīgi piemirsusi. Vēl pie dakteres mazā neparko negribēja ļauties, lai skatās, un daktere vaicāja: ,,Skatīsimies vai nāksim pēc trīs gadiņu vecuma?'' Teicu, ka jādara, kas darāms, un pārbaudīsim redzi. Pēc tam daktere teica, ka labi, ka apskatījāmies, mazajai nepieciešamas brilles, kuras jānēsā obligāti. Paskaidroja, ka visiem bērniem ir nedaudz pasliktināta redze, salīdzinot ar mums, pieaugušajiem, bet manai meitiņai tā esot vairāk nekā norma.

Brilles jānēsā, lai bērns nesāktu šķielēt.

Apzinīgi nopirku brilles, kuras, protams, mazā negrib īsti nēsāt un, ja uzliek, tad pēc brīža sāk ar tām spēlēties, labāk jūtas bez tām. Un tad sāku domāt, cik tas tiešām ir nepieciešams. Mazās tētim, kad viņš piedzima, bija slikta redze, turklāt liela starpība starp abām acīm, arī vēlāk mīnusi bija diezgan lieli, taču, kā jau bērns, arī viņš atteicās nēsāt brilles, viņu arī īpaši neviens nespieda. Katru reizi, aizejot pie acu ārsta, visi brīnījās, kā tas var būt, ka viņš nešķielē. Viņam taču būtu jāšķielē. Brilles viņš uztaisīja tikai nesen, kad vajadzēja likt tiesības. Taču šīs brilles jau ir krietni vājākas, jo, pateicoties tam, ka viņš bērnībā tās nenēsāja un redze tika trenēta, tā dabiskā ceļā ir uzlabojusies.

Savukārt visi, kas nēsā brilles, apgalvo, ka ik pa laikam tās nākas nomainīt uz stiprākām, jo acis pierod pie mazākas slodzes. Vai tiešām jau mazam bērnam nepieciešams valkāt šīs brilles, vai nebūs tā, ka arī viņa tikai pieradīs pie tām un samazināsies iespēja, ka redze kādreiz uzlabosies? Ja tās brilles ir tik tiešām vajadzīgas, nav jau problēmu likt viņai tās nēsāt. Bet vai tas nav kārtējais mārketings, jo, kā zinām, medicīnas un farmācijas nozares ir vienas no pelnošākajām.