Dalīšanās arī ir tāds drusku slidens pasākums... un tagad iedomājieties, ka jums ir jauns, foršs mersis, bet kaimiņam vecs, nobružāts žigulis. Un jums kāds saka - nu tak neesi skops, iedod viņam savu mašīnu pabraukāties, kas tev, žēl, vai? Droši vien tā vien aizskriesiet iedot. Un otrs variants: jūs bērnam nopērkat paciņu ar konfektēm. To ieraugot, saskrien apkārt bariņš citu, kaut vai klasesbiedru. Eu, pacienā, neesi skops. Vienam, otram, trešajam... kamēr paciņa tukša un pašam labi ja tā pati viena konča palikusi. Vai jūsu mērķis, pērkot savam bērnam konfektes, bija pamielot visu pagalmu vai visu klasi? Un bērnu rezultātā citi nesauks par skopu, bet viņam pašam nekad nekā nebūs, jo visu atdos citiem, baidīdamies no citu negatīvajiem tekstiem vai viedokļa. Bet būs citi, kuri nekad neko nepirks paši, toties vienmēr atradīs kādu, kuram paspiest uz smadzeni un pārmest skopumu... Ir jādalās, piekrītu, bet jānosprauž robežas arī.

nu nē, man ir 2 bērni, un viņi ir ļoti devīgi, gan savā starpā gan ar skolas biedriem...nevar mācīt bērnam skopumu...ir jādalās

Skopums un taupisana ir divas dazadas lieta un to nevajag jaukt.

es pati vairākumā esmu dāsna, bet ne jau vienmēr.
Un katrs raksta ko domā, tak normāli - tas kurš jautā priecīgs saņem atbildi, un vēl saņem informāciju no komentāriem.

mans puika (4 gadiņi) ir izteikta skopuma īpašība
Jūs patiešām NELASĀT, ko rakstāt. Tās atrunas par korektora darbu, ir muļķības, jo gandrīz KATRĀ rakstā ir RUPJAS kļūdas, ko lasot var momentā ieraudzīt, JA lasa...

Mums ģimenē "dalīšanās" ir pašsaprotama lieta - aug 3 bērni ar mazu vecuma starpību, nu jau pat 2-gadnieks paņem cepumiņu sev un aiznes arī pārējiem. Manuprāt, tas ir aizsākums dāsnumam. Ar mantām - kurš pirmais paņēma, tas arī spēlējas, ņemt nost nedrīkst, bet drīkst samainīties (manuprāt, labi apgūst diplomātiju u.c. dzīvē nepieciešamas iemaņas). Ja atbrauc ciemiņi - ar mantām jādalās, jo ciemiņš ir tikai uz brīdi, pēcāk tā manta būs tavā rīcībā visu atlikušo laiku. Kāpēc par piemēru no pieaugušo pasaules jāmin ļoti vērtīgas mantas. Ja bērnā ir "ieaudzināts", ka manta ir ļoti vērtīga padarīšana, tad, manuprāt, tas velk uz zināmu atkarību no mantas arī pieaugušo pasaulē. varbūt der padomāt par šo: Cilvēks ir radīts, lai mīlētu, bet manta - lai to lietotu, bet cilvēks nez kāpēc mīl mantu un lieto cilvēku...

Labāk, lai bērns ir skops, nekā visu izmētā, izdala u.t.t.

Varu padalīties personīgajā pieredzē. Arī es bērnībā biju skopa un katru kapeiku, ko man kāds iedeva, liku savā maciņā. Tagad esmu pieaugusi un uz šo situāciju spēju paskatīties no malas. Man augot, ģimenē bieži bija sarunas par to, ka trūkst naudas, nevaram atļauties, nesanāk nopirkt u.tml. Man izstrādājās tāda reakcija, ka es taču nedrīkstu tērēt. Mēs, redz, nevaram atļauties, bet man ir iedotas 15 kapeikas un es tagad tā pirkšu saldējumu un gardu muti ēdīšu. Vēl pie šī - es arī ļoti reti lūdzu sev kaut ko nopirkt. Ja bērna mamma lasa šo portālu, jautājums viņai - vai Jūsu bērns ir no tiem, kas veikalā skrien pie plauktiem un tūlīt kaut ko krauj grozā vai uzstājīgi prasa nopirkt? Iespējams, jūs paši mājās bieži sūdzaties par naudas trūkumu, un bērns jūs tikai atsoguļo.

Kāpēc vispār bērnam būtu jāmāca dalīties ar svešiem bērniem? Pieaugušie taču nedalās ar savām automašīnām, dzīvokļiem vai citām materiālajām vērtībām ar svešajiem!

Bērni ir vecāku spogulis! No bērniem var uzzināt, ko domā par tavu bērnu un ģimeni kaimiņbērnu vecāki!

Bērns malacis. Pilnīgi pareizi, nav ko dāļāt materiālos labumus pa labi, pa kreisi. Uzslavēt bērnu!

muļķīgs jautājums...protams, ka mēdz

Aug jaunais deputāts.