Es neko īpaši nepārkārtoju, nekādas bērnu drošības sistēmas neuzstādīju, ļāvu viņam izpētīt, kas ir kas, ko var un ko nevar, līdz ar to man bērns ātri vien pierada pie tām lietām, neko īsti neaiztiek vairs, nav mums nekādu problēmu. Arī vannā uz malas stāv i šampūni, i dušas želejas, pakošļājis ir vāciņus, sapratis, ka nav garšīgs, nu tad īsti mutē nebāž. Nevajag jau arī to bērnu audzināt tukšā mājā.
Tā arī nespēju izdarīt secinājumus, kā iekārtot? Salikt klāt smagas kastes, lai bērns var agrāk sākt ierāpties dīvānā un pēcāk krist no tā laukā? Varbūt kādu vārdiņu derēja bilst par to, ka sadzīves ķīmiju un zāles derētu vispirms novākt no vannas istabas grīdas un kumodes apakšējās atvilknes uz STIPRI augstākām un slēdzamām vietām? Un paskatīties, kur vēl bērns var tikt pēc tam, kad viņš būs ierāpies dīvānā? Vai kumodes mala ir ērti sasniedzama no dīvāna vai varbūt tā ir palodze? Bet to jau mammas parasti apgūst, jo bērns iemāca (jācer vien, ka apgūst pietiekami ātri, pirms pa logiem lido bērni). Pirmais, kas jāpaveic - jānovāc grīdas līmenis, atstājot tikai pašu nekaitīgāko un neapēdamāko un sev virsū neuzraujamāko (zemu nokarājušos galdauta stūri ieskaitot).
Pilnīgi stulbs un kaitīgs raksts.
Bērns ir nevis jāstimulē celties kājās vai rāpties "dievsvien zin kur", bet jāmudina rāpot, jo tā viņš nostiprina mugurkaulu, kas viņam būs vajadzīgs visai dzīvei. Bērns vispār nav jāmudina staigāt, jo ilgāk rāpos jo labāk.
Pats piecelsies kājās, un neviens viņu neapturēs.
Galvenais uz to laiku novākt visu, kas ir bīstams, un aiztaisīt logus, lai garāmgājējiem nav jākersta "lidojoši beērni'.
Ne tas ir svarīgi, cik mēnešos bērns iemācījās staigāt, bet cik ilgi viņš pirms tam rāpoja.