Tagad puika paaudzies, mācās skolā. Un pēc stundām, kamēr mēs vēl esam darbā, pasācis vest mājā draugus. Ja vēl būtu viens vai divi, bet pāris reižu, atnākot mājās ātrāk, esmu šeit sastapis četrus piecus svešus zēnus - ne tikai viņa klasesbiedrus, bet arī kādu drusku vecāku. Šķiet, neko sliktu viņi nedara, tomēr man tas liekas nepareizi, ka vecāku prombūtnē te pulcējas tik daudzi.

Runāju par to ar sievu, viņa saka: "Labāk lai viņi nāk mājās, nekā klīst pa ielām!" Nezinu, nezinu. Man tādas kompānijas nepatīk. Bet strikti iestāties pret to arī negribu, jo... nav jau mans dēls. Vai varat dot kādu padomu?

Atbild Elīna Zelčāne, geštaltpraktiķe:

Šai jautājumā saskatu divas daļas: kā audzināt bērnu, kurš nav tavs, un kā uztvert draugu vešanu mājās.

Būt par patēvu nav viegli, jo īpaši, ja visu laiku tiek atgādināts, ka neesat bērna īstais tēvs.

Lai izvairītos no pārpratumiem, vispirms kopīgi jāvienojas par lomu sadalījumu ģimenē.

Kas jūs īsti esat? Bērna faktiskais tēvs, mātes draugs vai kāds, kura loma mainās atkarībā no situācijas?

Diemžēl jāatzīst, ka pieaugušie savā cīņā par varu nereti iesaista bērnus un pakļauj viņus savstarpējām manipulācijām. Piemēram, kad runa ir par rūpēm, atbildība tiek dalīta uz pusēm, bet, kad tiek skarta ietekmes zona un principi, jūsu priekšā pēkšņi tiek nolikta barjera ar uzrakstu: tas nav tavs bērns! Tāpēc nepieciešams vienoties, cik daudz katrs no ģimenes locekļiem drīkst atļauties bērna audzināšanā.

Lai izveidotos patiešām tuvas un brīvas attiecības ar bērnu, vispirms jāsakārto attiecības starp pieaugušajiem.

Jo īstākas un godīgākas būs jūsu un sievas attiecības,

jo vieglāk šajā attiecību trīsstūrī būs bērnam. Ja vecāki nespēj vienoties par kopīgu nostāju un principiem bērna audzināšanā, ar laiku viņš iemācās izmantot šo nevienprātību savā labā. Bērni ir labi manipulatori un vajadzības gadījumā spēj izveidot koalīciju ar to pusi, kura attiecīgajā brīdī ir labvēlīgāk noskaņota.

Daļa sieviešu, kuras vienas audzina bērnu, ir vīlušās vīriešos, viņām ir grūti sadziedēt savus ievainojumus un pārkāpt pāri stereotipiem. Vīrietim, kurš ienāk šādas sievietes dzīvē, sākumā var būt grūti, jo viņam nepārtraukti jācīnās ar pagātnes rēgiem un jāpalīdz sievietei atgūt spēju uzticēties un palaist grožus mazliet vaļīgāk.

Tomēr ne vienmēr sievietes ir tās, kas neatdod atbildību.

Reizēm arī paši vīrieši nevēlas vai baidās no atbildības,

atrunājoties, ka tas jau nav viņu bērns... Tendence aizbēgt no atbildības varētu būt saistīta ar bailēm, ka konflikts starp vīrieti un bērnu varētu radīt konfliktu vīrieša un sievietes attiecībās, tāpēc drošāk ir palikt malā.

Runājot par draugu vešanu mājās, situācija nav vērtējama viennozīmīgi. Katra bērna rīcība slēpj sevī kādu noteiktu vajadzību. Jūs vislabāk pazīstat savu bērnu un varētu mēģināt saprast, ko viņš gūst no draugu apciemojumiem. Varu tikai minēt, pieņemot, ka skolas vecumā ļoti būtiska ir atzinība, pieņemšana un vēlme izpatikt. Citiem vārdiem sakot, aicinot mājās draugus, bērns atver viņiem ne tikai savas durvis, bet arī savu sirdi cerībā, ka draugi viņam atbildēs ar to pašu.

Tas, no kā nedaudz varētu baidīties, ir iespēja, ka kompānija, ar kuru jūsu bērns tiekas, varētu izmantot viņa atvērtību savtīgos nolūkos. Varbūt, lai nomierinātu sirdi, būtu vērts iepazīties ar to bērnu vecākiem, kuri visbiežāk nāk pie jums ciemos?

Ja bērnam nepieciešama uzmanība un vajadzība pašapliecināties, iespējams, alternatīva māju tusiņiem varētu būt iesaistīšanās kādos pulciņos vai ārpusskolas aktivitātēs. Tagad, brīvlaikā, vajadzētu izmantot iespēju iekārtot zēnu kādā nometnē, kas piedāvā interesantas nodarbības. Visbeidzot,

nevajadzētu aizmirst par kopīgiem ģimenes pasākumiem un siltām sarunām

Lai cik atbalstoša un draudzīga būtu apkārtējā vide, nekur citur bērns nevar saņemt tik daudz mīlestības kā savā ģimenē.