nu tikai nevajag par vīriešiem sliktu teikt. Nu piemēram, sievietes gan parasti negrib tādus večus, kuriem uz kakla bērni, kaut vīrieši tādas sievietes biežāk pieņem.
Tā ir gan, neņems sievietes svešus bērnus. Vīrieši ir muļķi, kas pamet savējos un audzina cita vīrieša dzeguzēnus. Protams, gandrīz katra pamestā medī sev un bērniem apgādnieku, un nav ko melot par sazin kādām mīlām.
nesaprotu,it kā esmu normāla,saka-simpātiska,viss ir ,darbs ir ,mājas ir,visa pietiek,it kā gudra,it kā interesanta,BEZ bērniem-bet normālu veci nevaru dabūt,toties kāda kaza ar piekabi-mierīgi!!! kur slēpjas šis noslēpums???
Tas nu gan nebija smuki-laikam jau tomēr kaza esi Tu pati ja vari atļauties šādi izteikties.Problēma jau redzama-attieksme tātad tāda arī ir pret vīriešiem,tāpēc arī esi viena.
vecis pēc dabas un pēc būtības ir tas stiprinieks, apgādātājs un aprūpētājs. Kaza ar piekabi večiem šķiet vairāk sargājama un aprūpējama, nekā sieviete, kas ir viena un kas ļoti labi var tikt ar visu galā viena pati.. veči uz to visu uzķeras un pēc tam tvnetā raksta šitādus rakstiņus..
Varbūt tieši tāpēc, ka tev NAV bērni :D
Ja man būtu jāizvēlas - dzīvot vienai, kamēr satiku savu tagadējo draugu vai mans tagadējais variants - apprecējos, 2 bērni, izšķīros un satiku savu tagadējo draugu, es izvēlos otro variantu. Nenožēloju pilnīgi neko. Laulības gadi un bērni ir mana pozitīvā pievienotā vērtība :)
Ko tad es 10 gadus būtu darījusi? Skraidījusi pa skaistumkopšanas saloniem, austrumu deju kursiem un tusējusi piepītētos klubos? Tas man nedotu ne pusi no tā, kas esmu tagad :)
ha ha ha-kamēr uzskatīsi, ka sievietes ar bērniem ir kazas ar piekabēm, tikmēr arī vīrieši uzskatīs tevi par matraci un neko vairāk, normāli vīrieši vēlas veidot ģimeni un vēlas bērnus, bet tādas kā tu, vnk nav tam piemērotas!
Faktiski tēma jau sarežģīta. Pati esmu gājusi tam cauri. Tikai audzināju vīra dēlu, kopējo un biju stingrā mamma. Jau ar laika atstarpi varu teikt šo. Visforšākais, ja nebūtu svešo bērnu (skarbi, bet patiesi). Daudz kas atkarīgs no īstā vecāka nostājas, ja viņš visu norakstīs uz to, ka esi svešais un tātad neko nedrīksti teikt, tad ir vāks. Tad jābūt ārprāta pacietībai, vienaldzībai..... , jo bērni ir bērni un laiku pa laikam sastrādā visādus pekstiņus, kur ar runāšanu vien nepietiek. Un ja tava sieviete to ir uzsākusi, tad taisies jau laicīgi prom. Bērns to vēlāk izmantos ar uzviju, it īpaši pusaudža gados.
Man ir paziņa, kurš uzaudzinājis, materiāli apgādājis 2 sievas bērnus un nu tiem vecais nav vajadzīgs, un sieva ar aizlaidusies jaunu laimi meklēt.
3. (!!!) Vīrieši, kas paņem un apprec sievietes ar bērniem pūrā, ir vienkārši ē.zeļi. Nevajag te tyrst par lielo altruismu un mīlestību - vīrietim vienmēr kremtīs, ka tas bērns nav viņa bērns, pat ja arī centīsies. Un ja vēl uzrodas kopīgais bērns, tad tiešām varēs redzēt, kā vīrietis pusbrālīti/pusmāsiņu mīlēs vairāk kā pūra bērnu. Īsāk sakot, jābūt de.bylam, lai audzinātu dzegužbērnus - ne tu zini, kāda ģenētika, kādas iedzimtās rakstura īpašības. Nevertheless, tie, kas audzina - lai izdodas.
kašķu vecene » Der Mann2011. g. 10. augustā, 19:56
Tikai nenobriedis no dzīves nesajēdzošs id___s var ko tādu uzrakstīt!!!
Bērni rodās tikai sievietei, jeb vecis ar vajadzīgs? Kāpēc tad sievietes ir tās, kas uzņemās rūpes par bērniem un nepamet, atšķirībā no tēviniem? Ko tad darīt, šķiršanās gadījumā, bērnu bērnunamā atstāt???
Izlasi un apdomā vēlreiz, ko uzrakstīji, pajoliņ!
kašķu vecene » Der Mann2011. g. 10. augustā, 20:00
a, ja vīrs nomirst un sieviete paliek viena ar bērniem, ko tad-pakārties, jo nevienam nebūs ar bērniem vajadzīga? Pēc šīs loģikas, tā sanāk.
Dzīvē visādi gadās un pāris var izšķirties arī pēc 10.gadu, stabilas kopdzīves, kur paliek bērni, reti kurš tēvs uzņemās pilnīgu aprūpi par bērnu, parasti tās ir sievietes, ko tagad viņām sevi norakstīt un dzīvot tālāk bez vīra????
bet > vecene » Der Mann2011. g. 10. augustā, 20:18
vecen, nesaac tu te teoreetiskos praatojumus taisiit, gadiijumi, kad, ops, pielaulaatais labais viirinjsh nomira un daama palika ar beerniem, ir simtiem reizhu mazaak, kaa tie, kur daamai vispaar nekaadas gjimenes nebija, tikai pavaaljaashanaas gultaa prieka peec.
Tikai nevajag, es iecepos par šo tēmu, jo pašai bērns, bet nekad dzīve neesmu izjutusi diskrimināciju pret sevi, kā sievieti, jo man bērns, piekam bērns 50/50 dzīvo pie manis un bioloģiskā tēva. NEKAD dzīvē nav bijušas problēmas ar vīriešiem, drīzāk otrādi, visas manas brīvās družkas mūždien apskauda mani...(nu jau tagad pagātnes formā,) jo nu jau 4.gads iet laulībā ar vīrieti, kurš nav mana bērna tēvs-tā lūk!!!
Tā, ka nevajag di__st!!! Daudziem, maniem paziņām ir otras un pat trešās attiecības, kurās ir bērni, nav nekādu problēmu! Tu esi kautkāds maniakāls sieviešu ienīdējs, acīm redzot!
Nu i kaa, tu savam pashreizeejam vecim arii puderee smadznes, ka shitas nav vinja beerns un lai nemaz nemeegjina tur kaut ko audzinaat? :D
Gadiijumaa, ja tu savu siiko esi aizskapeejusi pusi uz pusi bijushajam, tad tas varbuut arii izdodas.
Rakstinjaa mineetajaa situaacijaa gan ir krietni savaadaak.
Man nekas tev nav jātaisnojās. Riebjās šaurpieru domāšana un seklums! dzīvē visādi gadās! Un mans gadījums nav līdzīgs tēmai. Nekad nespļauj akā no kuras var nākties pašam dzert!!! laikam muterīte viena uzaudzinaja, ja reiz tā domā, jo cilvēks, kas nāk no pilnas ģimenes ir ar veselīgu dzīves uztveri!
Tiešām interesants viedoklis. Un ko darīt, ja vīrs aiziet pie citas pēc 10 gadu kopdzīves? Ja godīgi, tad man bija ideja nostādīt sevi un mazos (2 gab) vienā strīpā un... jo nekam pēkšņi vairs nebija jēgas :(
Bet man prieks, ka vismaz Tu esi gana prātīgs un vispār nesēj savu sēklu :)
Otrs pozitīvs moments - truli gēni nevairojas :))
Es tomēr piektītu Der Mann.Ir jau visādi atsevišķi gadījumi,bet pamatos vīrietim vai sievietei jāmeklē brīvi cilvēki(piedodiet,bet bez bērniem)un jārada kopēji bērni.
>Man nekas tev nav jātaisnojās.
:D Pati vien shito savu breekshanu iesaaki.
>Riebjās šaurpieru domāšana un seklums!
Spogulii ieskatiijies un pati sev apriebies? Tas ir traki.
>Un mans gadījums nav līdzīgs tēmai.
Un ko tad saaki lieliities, ja nav liidziigs?
>Nekad nespļauj akā no kuras var nākties pašam dzert!!!
Pardon, tas ir tavu personiigo, jau krietni palietoto miesinju piedaavajums? Paldies, atteikshos. :D
2. Freilenes, kas notic katram saldajam par piena upēm un medus kalniem un atļauj sevi apsēklot, ir pilnīgas govis but nevertheless izsaku līdzjūtību. Par sū.dīgo situāciju, paliekot vienai ar sīko un par lētticīgo prātiņu.
Ja chalis buutu praatiigaaks, tad to zosi noliktu pie vietas jau laiciigi.
Gadaas jau ka kraaninsh domaa galvas vietaa, tachu pat taadaa gadiijumaa zosis ar piekabeem ir dabuujamas cik tik uziet, lai izveelas taadu, kura maak uzvesties un muti tureet.
Mums ar vīru abi ir kopīgie bērni, bet problēma šad un tad parādās šā vai tā. Mums ar vīru ne vienmēr saskan uzskati par audzināšanas metodēm, līdz ar to, bērni šad un tad tiešām mūs izmanto vienu pret otru, lai dabūtu kāroto vai panāktu sev izdevīgu situācijas risinājumu. Es esmu pret vardarbīgām metodēm un katru reizi, kad roka celtos sadošanai pa dibenu, es sev pajautāju : ko es esmu izdarījusi, paveikusi, lai bērns nebūtu rīkojies tā, kā viņš rīkojās. Gandrīz vienmēr nākas atzīt, ka man ir pietrūcis laika un gribēšanas ar bērnu aprunāties līdz brīdim, kad viņš iziet no rāmjiem. Kad šo pašu jautājumu uzdodu vīram, kad viņš nelabā balsī no blakusistabas bļauj, viņš nikns atcērt, ka bērnam ir vienkārši jāklausa un viss, ir jābūt klusam, jātup stūrī un viņš nedrīkst traucēt pieaugušos ar savām nodarbēm. Ja pāris reizes gadā vīrs pēkšņi sāk nodarboties ar bērnu: kopā kaut ko uzspēlē, vai kaut ko pamāca, parāda, viņš pat nesaprot, cik neizsakāms prieks bērniem par to ir. Viņš nesavelk paralēles ar to, ka pēc šādām nodarbēm bērni ilgu laiku ir rātni, atrod mierīgas nodarbes un par dzīvi nesūdzas un vecākus nešantažē.
Ir jāiesaistās bērna dzīvē ne tikai ar "audzināšanu", jo tas tā nedarbojas. Jums IR jābūt bērna dzīvē visos viņa notikumos, citādi garāmskrienoši audzināšanas paņēmieni nedarbosies. Jo īpaši, ja tas nav Jūsu bioloģiskais bērns - Jums jo īpaši ir jācenšas BŪT bērna dzīvē ne tikai, lai aizrādītu, pamācītu, bet katru dienu visās nodarbēs, visos notikumos. Padariet sevi bērna acīs par savējo. Un, vēlams, šajās nodarbēs iesaistiet arī savu oru pusīti, kas ir līdzatbildīga šajā "pieslīpēšanās" procesā.
>Tomēr, ja man gadījās zēnam ko aizrādīt, sieva vienmēr pārmeta: "Nu ja, nav jau tavs dēls!"
=========
Peec pirmaa shaada uzbrauciena tai baabai vajadzeeja paskaidrot ka shii bija pirmaa un peedeejaa taada izteiciena reize - vai nu shii aizveraas un vairaak nekad neko tamliidziigu no savas mutiites neizdvesh, vai arii lai p!s prom ar savu svesho beerneli atpakalj pie taa iistaa papucha.
Šķiet, ka pamatproblēma pavisam citā apstāklī - pārāk daudz tādu veidojumu (par ģimenēm ne vienmēr gribas saukt kaut vai tāpēc, ka attiecības vairumā gadījumu juridiski nav noformētas) , kur - tavi bērni , mani bērni , mūsu bērni.
Uzskatu, ka patēvam IR jāpiedalās bērnu audzināšanā. Manā gadījumā tā ir. Brīžiem gan sirsniņa iesāpas, kad puika atkal tiek sūtīts kaktā vai sarāts, bet tam vienmēr ir pamatojums, tāpēc neko daudz, īpaši bērna klātbūtnē, nesaku. Vienkārši es kā sieviete nemāku būt pret bērnu stingra. Manuprāt puikam īpaši ir nepieciešama stingra audzināšana. Pozitīvā puse ir kopā pavadītais laiks - aktivitātes brīvā dabā. Puikam skaidroju, ka viņam tagad ir 2 tēvi, viņš to pieņem, jo īstais tēvs ar viņu laiku pavada ļoti reti. Ne reizi no puikas nav bijis teksts uz patēvu: tu neesi mans īstais tētis.
Nu tad tu esi forša mammīte un laba sieva savam vīram. Man tik labi nepaveicās ar dzīves draudzeni un sevišķi ar viņas radiem. Es puikam aizrādīt nedrīkstēju lai arī ko viņš sastrādātu, tad bija bļaušana, ka viņas bērnus neieredzot. Puika izmantoja situāciju un darīja ko grib. Arī sievas vecāki ciemojoties bērnu klātbūtnē vienmēr uzsvēra - tu nekas neesi un vienmēr man uzbrauca ja puika pasūdzējās, ka esmu ko aizrādījis. Lieki teikt, ka mana dzīve bija kā murgs. Bija grūti nepazaudēt cieņu netīrīga un nelietīga šmurguļa acīs, kurš vienmēr centās sariebt. Vienīgais labums, ka zināju, ka tas vājprāts reiz priekš manis beigsies, bet sievai un viņas vecākiem tas tikai sāksies un nekad nebeigsies.
Puika izauga, agri sāka dzert un smēķēt, vecmāmiņas samācīts paspēja mani apmelot policijā, paspēja pamatīgi apzagt savu skolotāju un visbeidzot tagad vecvecāki grib tikt no viņa vaļā (tagad dzīvo pie sievas vecākiem, tie cerēja kā būs palīgs pie mājas darbiem pilsētas privātmājā) - nevarot vairs viņu izturēt, par ko viņiem esot tāds sods vecuma galā. Kas tur notiek nezinu, bet veči saņem pelnīto. Arī sievu puika trobelē, iet uz darbu pie viņas, uzstāda visādas prasības. Pat nonāca līdz tam, ka sieva bija spiesta vērsties policijā. Kāds būs turpinājums var apmēram nojaust, bet mani tas vairs neskar.
Kā saka - ko sēsi to pļausi.
Pamatproblēma slēpjas pašas mātes attieksmē, viņa ir pozicionējusi patēvu kā cilvēku, kurš nedrīkst aizrādīt VIŅAS bērnam. Vīrietis ir ģimenes apgādnieks, bet ne tēvs bērnam.
Radinieks satiekas ar 25g.v.sievieti ar 2 bērniem,2 un 3 gadi meitenēm.Kad viņi atnāk ciemos,man sākas stress.Viss ir jāaiztiek un jāplēš,dzīvniekiem jāsit,uz aizrādījumu vēl izmēdās.Māte apsauc mīļvārdiņā un pasaka ka tā darīt nedrīkstot.Kas ir pēriens viņas protams nezin.Nevis audzināti,bet totāli izlutināti sīkie.Protams,mans rada gabals viņas dresēt arī nedrīkst.Bērnus nedrīkstot sist.Bērni tikai var citus kaitināt,sist,par to nesaņemot nekādu sodu.
Ja shie vazaajas pie tevis ciemos un nemaak uzmesties, ieklapee taas siikaas un izmet ar visu mammeli aiz durviim. Taas ir tavas likumiigaas tiesiibas. Vairaak arii vaisr cerams ciemos nevazaasies.
Pret sīkiem jācīnās ar viņu pašu ieročiem. Protams ka vecākiem jābūt uz vienu roku, lai nerastos situācijas kad sīcis veido aliansi ar tā brīža izdevīgāko pozīciju.