Nu, ja mājās vecāki un bērnudārzā audzinātāji, mazajam katru dienu saka, ka tad kad aiziesi uz skolu, tad ar Tevi neviens neauklēsies, ka tur būs jābūt kārtīgam un kādam tur vēl ne, tad nav brīnums, ka bērns skolu uztver kā sava veida apcietinājuma draudus.
Paši bērnus sabaida un tad brīnās, kāpēc stress.
Vajag dzīvot tā, lai stress nebūtu. Vispār kaut kāds murgs, ka skolas gaitu sākums kādam sagādā stresu. Ielaist sevī stresu ir noziegums pret sevi pašu!
Tad nu notikums-mazināt stresu! un tas muļķīgais ieteikums, kuru lasām vēl un vēl- ka pie agrās celšanās jāpierod pamazām! Nez kuri to jebkad ir darījuši? Skolā gāju 80tajos, un bija jāceļas un jāiet un gāju, skolu nekad neesmu kavējusi un tāpat bērni, kuri jau ir studenti- modinātājs noskan, brokastis galdā un uz priekšu, nē, nu, protams, miegs acīs un mazliet paņurdēšana, bet tas ir jādara un viss. Interesanti gan, vai tie gudrie psihologi to pašu iesaka arī pieaugušajiem, ka ir stress iet uz darbu pēc atvaļinājuma?
jautrība ! Gāju skolā 70-tajos, tajā laikā ij vārdu stress nezinājām :) Nus, ja jāiet uz to skolu, tad jāiet. Vecāki modināja bez jebkādām ceremonijām, reizēm paņurdējām un gājām. Starp citu, pamatskolā gan vēl nervu nomierināšanai pa "sotakam" nerāvām. Nu bet mēs jau tie vecie :)
Štrunts par "sīkajiem"! Tie aiz stūra iešaus pa 100 gramiem un OK! Bet, kā ar skolotājām? :D Viņas ta nav pieradušas ieraut pa sotakam nervu nomierināšanai!