Skolai gatavojamies tad, kad skola ir klāt

Par drēbēm mēs sākam domāt dažas dienas pirms 1. septembra - paskatāmies, kas vēl der un ko no mājās esošā var sakomplektēt. Ja nu ir svārciņš īsāks nekā pērn, tas nekas. Principā ir nācies garderobi atjaunot 2x gadā.

Ja kurpe spiež, bet ne tik traki, lai skrietu uz veikalu, tad arī var iet uz 1.septembri

- Grieta nav prasīga šai ziņā. Turklāt laikus kaut ko pirkt ir neprāts - bērni tik ātri aug!!! Decembrī nopērku kurpes, bet martā tās vairs neder, tāpēc uz priekšu neko nepērku. Man ar meitu šobrīd ir vienāda kāja, tāpēc problēmu vispār nekādu. Man ir daudz apavu, arī bez papēžiem.

Es vispār to lietu tā smagi neuztveru, nekāda "drebežē" pirms šā datuma nav.

Lai bērns vienkārši bauda vēl atlikušās brīvās dienas! Ir redzēts, mātes staipa pa veikaliem savas meitas un visi skābiem ģīmjiem - viens sazina ko pēc savas gaumes piedāvā, otram ar pārgrieztu seju nekas nepatīk, iet vaļā piņņa: "Nu kas tas tāds?! Ak dievs!" Nu, kam tas vajadzīgs?!

Ja esmu ārzemēs, tad ieskrienu kādā veikalā tur. Mani apmierina H&M cena un kvalitāte tam brīdim, cik nu cilvēks valkās šo lietu. Pie mums pērkam ja nu kas gluži ir iekritis sirdī jūtu apmulsumā, bet reti..

Skolas lietas - tikai pēc 1.septembra

Tad ir iespējams, ka šur tur jau ir kādas atlaides - tā sakot, ekonomiskais režīms.

Ja ir kaut kas no iepriekšējā gada, tad jaunu arī nepērkam.

Ja nu vienīgi 1.klasē gribējās, lai viss ir tā kā nākas - viss jau sagatavots, soma, zīmuļi, bet tagad... Bet es saku, ka no manis nav piemērs jāņem un nav jāmācās. Iespējams, ka dažiem tas ir labi, bet...

Arī ar kabatasnaudu sistēmas nav

Bērns no mājas iziet agri, mājās pārnāk vēlu – pa vidu pēc skolas un pirms mūzikas skolas arī jāpaēd, turklāt citreiz arī pati aizmirst paprasīt, kad naudiņa izbeigusies. Mums sarunāts mūzikas skolas kafejnīcā, ka šādās reizēs "ņemam kredītā" un samaksājam par visu nākamajā dienā. Taču meita to izmanto reti un vakarā mājās pārnāk pārbadējusies kā vilks.

Cik daudz dot – arī tas nav nekas atrunāts. Grieta kaunējas pati daudz ņemt un prasīt. Itin bieži pat dāvanu naudas uztic glabāt un tērēt man. Tā ka principā – man pašai ir jārēķina līdzi, kas viņai pa dienu būs nepieciešams, plus man darbs ir agri no rīta, tad nu sazināties sanāk dienā tikai pa telefonu. Bet nu – gan jau pienāks laiks, kad cilvēks sapratīs un pats gribēs regulēt savu naudas plūsmu.

Arī lielu un ciešu tradīciju nav

Ar Grietu un viņas krustmāti kādā lepnākā vietā papusdienojam starplaikā starp skolas un mūzikas skolas svinīgo daļu. Pārrunājam šo to, novēlam veiksmes un izturību. 

Pie lietām nepieturamies. Ja sanāk, to darām, nesanāk - nedarām.

Ikdiena ir smaga

Skola ir Rīgā, paši dzīvojam Jūrmalā. Grieta vēl nav apguvusi sabiedriskā transporta shēmošanas mākslu. Paši aizvedam un atvedam. Pašai jāpaveic tik daudz, cik nokļūt no skolas līdz mūzikas skolai. Jācer, ka šogad būs pirmais solis uz priekšu - vismaz kādu reizi ar vilcienu varēs aizbraukt mājās.

Paši saprotam, ka esam vainīgi pie tā, ka bērns neorientējas pilsētā, jo visur tiek aizvests, bet tā nu tas ir. Es savos 12 gados braukāju brīvi no un uz Jaunpili, taču - tad laiki bija savādāki, mierīgāki, drošāki.

Taču tam ir arī savs pamatojums. Proti,

man ir bail!!! Ziemā vakaros ir agri jau tumšs. Ielas Pārdaugavā tumšas,

uz Zasulauka staciju lai nokļūtu  - tik pa tumsu, arī Jūrmalā no stacijas līdz mājām nav tas gaišākais rajons. Mūzikas skola beidzas astoņos vakarā, vēl mājās jānokļūst, jāizmācās... Ja vilcieni un viss pārējais būtu civilizētāks, tad sirds būtu mierīgāka.

Es vērtēju to, kas valda informācijas telpā, un to, kāda ir mana meita,

un tāpēc strādājam arī par šoferiem. Protams, degvielas cenas ari mūs dara bažīgus un liek drebēt, bet pagaidām iztiekam. Neko darīt, turamies.