Manu 30 gadīgo vīrieti man arī negrasās atdot viņa māte... un meita arī ir izaudzināta kā istabas augs, pilnīgi nesaimnieciska, tikai gudrās skolās mācās... :D
Ko iesakat?

Jāatzīst, ka savu bērnu izlidošnas mēģinājumus pašlaik uztveru ar atvieglojumu, jo esmu pārskrējusies un pārrūypējusies, tagad pietiek-gribas vēl sev padzīvot!

ļOTI negatīvi atceros savu mammu, kura burtiski dzīvoja man virsū.Tādēļ, ka pašai nekādu savu interešu nebija un nemitīgi tika malts par bērna pienākumu pret vecākiem..Kā kas tā puņļi un asaras, sak, es tevi audzināju, a tu tagad tā.Tādēļ drošu roku atlaižu savus bērnus, jo nevēlu viņiem to, ko izcietos no mātes pati

Ar tēvu attiecības...tādā kā labdien un sveiki līmenī.Viņš pie datoru, es pa draudzenēm, baseinu un teātri.Normāli.Uķi-buķi vairs negribās.

tas ir tikai izteikti spēcīgs egoisms, jo bērns nav nekas cits kā viena no ego izpausmēm.
Tādi kontrolēšanas ekscesi tiek novēroti arī attiecībā uz brāļiem un māsām, savukārt, pieaugušie bērni cenšas kontrolēt vecāku dzīvi.

Bērni, protams, nav parādā vecākiem. Bet tas rakstā pateikts tā, it kā vecākus varētu kā nederīgus krāmus izmest mēslainā.Tāpat kā man daudzus gadus bija pienākumi pret saviem bērniem un maniem vecākiem, tāpat arī maniem bērniem saglabāsies pienākumi pret mani. Runa jau nav par to, ka jādzīvo vienā mājā un nepārtraukti jākontrolē. Manuprāt, pieaugušie bērni nemaz nedrīkst dzīvot kopā ar vecākiem,viņiem jāiet savā dzīvē.
Man ir divas meitas, vienu jau stumju no ligzdas ārā, pieaugusi.

A ko darīt tad, ja vecāks vien gaida to brīdi, kad bērns aizvāksies no mājām, lai pēc tam neliktos ne zinis? Tas, manuprāt, ir daud trakāk. Stulba sajūta, ja zini, ka tev nav kur atgriezties, ja kaut kas neiet kā vajag vai vienkārši parunāt.

Kam tie bērni vispār vajadzīgi... labāk savas dzīves labākos gadus izbaudīt.
Domājiet, ka tiem ventuļajiem pamestajiem vecīšiem, kas dzīvo pansionātos nav neviena bērna. Viņiem to bērnu un mazbērnu vairāk nekā saprašanas - bet neviens negrib par vecajiem penziem rūpēties, jo pašiem savas ģimenes un bērni. Vecumdienās mēs visi nomirsim vieni pansionātos - neatkarīgi no tā cik bērnu mums būs.
Manai omītei ir liela māja laukos, kur viņa dzīvo kopā ar dēla ģimeni - bet viņi ar viņu pat nesarunājas un nekad neaicina kopā ēst vai skatīties TV. Viņa tikai vientuļi kopj savu puķu dārziņu vai lasa avīzes - nu kas tā par dzīvi?

Piekrītu arī mammai. Tagad visu laiku tiek uzsvērts, ka jālaiž bērns vaļā, jādzīvo savu dzīvi utt., bet neviens nepadomā, ka tomēr ir arī bērnu pienākums palīdzēt saviem vecākiem, kas noveco un bieži vien jūtas slikti, vēlas saņemt vismaz morālo atbalstu. Par to pēdējā laikā nav neviena raksta, tik par to, cik tie jaunie cilvēki ir apgrūtināti un tie vecie nesaprotoši.
(starp citu, es neesmu novecojusi māte, kas cenšas pieturēt bērnu. Mans bērns vēl ir pavisam mazs. Un mana māte arī necentās mani turēt, tomēr es nekad viņu neaizmirsu un vismaz reizi nedēļā kontaktējāmies, kamēr viņa bija dzīva).

Pilnīgi piekrītu.

futuro2000 2011. g. 2. septembrī, 13:33

TVNET un visas pārējās femīnās (ne)radības (tā, kas komentāros zem manis) - KAD JŪS BEIDZOT PAMANĪSIET, KA BĒRNUS AUDZINA NE TIKAI MAMMAS. Vienkārīs bezī ārā šitais - visur, visos rakstos un 90% komentāros - par bērna pareizo audzināšanu runā tikai mammu kontekstā, par bērna un vecāku savstarpējo mīlstību runā tikai mammas kontekstā. Tiklīdz kaut kāds vārds par stingrību - tā jā, tētis tiek pieminēts, bet ar tikai tādā nozīmē, ka tētis redz parasti ir tas, kas šad tad uzdod pa dupsi, citiem vārdiem - tik un tā sliktais (viens no iepriekšējiem rakstiem šajā sakarā).

Visam visās lietās ir robežas, bet mātes mīlestība stāv pāri visam, tā ir neizmērojama un neviena cita tai nav pielīdzināma,mūžīga un bez nosacījumiem!Agrāk ļaudis domāja par to, kā veidot lielu,stipru un saticīgu ģimeni, kā visiem vairāk kopā būt,šodien....-kā tajā Amigo reklāmā,kad paši esam gana lieli izauguši,tad vecākus ar kāju pasperam!Skarbi!

droši ļaujiet bērniem kļūdīties!!!
lai dzer, drāžās un taisa abortus...
un kad jau būs nopietnās attiecības nevarēs bērnu dzemdēt savam vīram...
lai tik kļūdās

Vispār jau daba vīrieti ir radījusi poligāmu, ja vīrieša bērni ir ir pieauguši un sieva vairs nespēj radīt jaunus, tad vīrietim ir pilnas tiesības meklēt jaunu sievieti, kura spēs dzemdēt viņam vēl kādu pēcnācēju... bet tas ar tādu noteikumu, ja pienākums pret iepriekšējo ģimeni ir izpildīts, un veselība ir tik laba, ka ir skaidrs ka virietis būs spējīgs izaudzināt un pavadīt dzīvē arī nākošos bērnus...

... Bērns ir jāatlaiž, bet viņam ir jāatstāj doma un sajūta, ka ir MĀJAS, kurās viņu gaida un uzklausīs, ja būs nepieciešama palīdzība...

Njaaa - ļoti pazīstama situācija, bet domāju, ka tas nebeigsies drīz...

Neviens bērns nav neko parādā saviem vecākiem, bet vecāki ir vainīgi savu bērnu priekšā.

šķēres vajag arī vecvecākiem.

Parasti bērnu ilgi, ilgi vaļā nelaiž vecāki ( vai 1 no vecākiem) , kuriem ir lielas un būtiskas savstarpējas problēmas pāru attiecībās. Jo viņiem jau nav ar ko savu dzīvi aizpildīt- tikai rūpes par bērniem. Tie, kuri grib ātrāk veltīt laiku tikai sev un otrai pusītei ( kas pirmos bērnu augšanas gadus nav iespējams tik pilnvērtīgi) , izaudzina patstāvīgus bērnus, kuriem var uzticēties. Un otro mūža pusi dzīvo skaisti, izbaudot mīlestību un prieku par savu laulāto draugu.