Nu gudri jau izklausās. Tikai kur lai liek kopējos bērnus??? Vai tāpēc, ka esmu sieviete, man vienai viņi jāaudzina? Neesmu ar mieru, negribu, vīrietim jābūt tikpat līdzatbildīgam.Tāpat kā vīrieši gribu jaunu dzīvi bez vecās bagāžas.Tā arī ir tā būtiskākā problēma šķiroties.
Ja vīrietis pret sievieti izturās necienīgi un nav gatavs savu attieksmi mainīt, nav jēgas dzīvot kopā. Vai bērni pēc tam mammai pateiks paldies, vai viņiem to vajadzēja, viņi prasīja? Nē, mamma pati bija muļķe, ka to cieta un vilka. Nav normāli, ka meita/dēls redz mammas asaras. Tas jau meitai pašai ieliek zemapziņā nepareizu info - turi muti un ciet. Vai arī dēlam, ka tā izturēties ir norma.
Klusēšana vīrietim rada visatļautību, ārēji perfekta ģimene, bet nekas nav tā, kā izskatās. Diemžēl.
Es katrā ziņā esmu pret jebkādu izlikšanos un dzīvošanu melos.
Laulība vispār ir viena vienīga kompromisu māksla- bez tiem nu nekā...
Ienākot ģimenē bērnam, gadās situācijas, ka vīrietis nevēlas dalīt sievietes uzmanību ar bērnu, bet sieviete pilnībā aizmirst, ka viņa ir arī sieviete, ne tikai māmiņa. Un sākas konflikti... Bet par kompromisiem neviens vairs nemaz dzirdēt negrib...
Protams, ja ir psiholoģiska vai fiziska vardarbība no vienas vai otras puses, tas ir pilnīgi cits jautājums...
xxxxxx » Rita Kauliņa2011. g. 24. septembrī, 23:15
Pilnigi piekritu. Taa ir viena kompromisu maksla. Tur jaatmet augstpratiba, jaatmet naids, tamaksashana, bet jabut piedoshanai, milestibai u.t.t. Tas nav tas pats, kas dzivo vienatnee.
Nu es ari uzskatu ka labak is skirties ja vecakiem ir nesaskanas,neka mocities kopa.Es ka berns ari daudz labak jutos kad vini bija skirusies...un ja vajadzes berns sapratis ar laiku....nav mirstama vaina dzivot ar vienu vecaaku
Atnāk pārītis, kurā viņam 100 gadi un viņai 99 gadi, uz dzimtsarakstu nodaļu un grib uzsākt laulības šķiršanu. Dzimtsarakstu nodaļas darbinieks prasa:
- jūs tik ilgi esat kopā nodzīvojuši, kāpēc tieši tagad gribat šķirties?
- visu laiku bijām kopā bērnu dēļ.
- kādēļ tad tagad šķitaties?
- visi bērnu nomiruši.
Ja izveido ģimeni, tad viss ir kartībā. Ja "suņu kāzās" izveido "ģimeni", tad ir ko rakstīt šādām "psiholoģēm", kuras visdrīzāk pašas ir radušās "suņu kāzās" un dzīvojušas "ģimenē" un ir "psiholoģei" līdzīgs "viedoklis" ko te raksta vairāki komentētāji.
Es esmu tikai par ģimeni! Ir jāpiedomā pašiem pie savām kļūdām, labot tās un viss būs labi......Ja nedod pa galvu, ja nav krāpšanas, tad visu pārējo var pieslīpēt!Vienīgi katram ir jāpameklē sava receptīte kā to labāk darīt.Bērni noteikti to novērtēs un pateiks saviem vecākiem paldies, ka viņi aug ĢIMENĒ!
Piekrītu, ka ģimenei ir liela nozīme! Ir jāizglītojas, ir jāciena vārds ģimene, ir jāmācās sadzīvot bērnu dēļ, ir pašiem jāaudzina savi radītie bērni, nevis to uzticēt patēviem un pamātēm!
Tas viss ir skaisti un patiesi, ko Jūs teorētiski spriežat. bet ko darīt reālā situācijā, ja kāds no vecākiem nevēlas meklēt kompromisu ar otru vecāku?? kad mājās visu laiku ir reāls karastāvoklis, kad vecāki bļauj viens uz otru, taisa jandāliņus ar trauku dauzīšanu. un uz to visu noskatās bērns, kura dēļ viņi ir paziņojuši, ka paliks kopā tikai dēļ viņa.
Tieši tapēc - nav vienas receptes!!! Ja ir karastāvoklis... tad skaidrs ka rādīt bērniem tādu piemēru ar nav pareizi! Bet ja tomēr abi meklē kompromisus... māk piekāpties... māk viens otru uzslavēt un palīdzēt.... tad tomēr ģimene un oriģinālie vecāki vienmēr ir labāk kā preido...
Lasu un brīnos, ka cilvēki uzklūp psiholoģei, jo redz viņa pilnības muļķības runā. Nu nav tā, nav viss melns un balts.
Pats uzaugu ģimenē kur tēvs bija alkoholiķis. Vecāki tā arī nekad neizšķīrās, pat nezinu vai gribēja, neesmu tieši prasījis, bet domāju, ka tikai mēs 3 bērni būtu ieguvuši, ja mamma no tēva būtu aizgājusi. Tas terors, tās necenzētās lamas un ļaunums, ko mēs bērni piedzīvojām nav palicis bez sekām. Lai vai kā brālis, kuram jau ap 40, tagad pats ir sķiries, jo ar neviena sieviete viņu nav spējusi ilgstoši paciest (tāds pats raksturs un uzvedība kā tēvam), es vidējais esmu precējies, un esmu savādāks tikai tāpēc ka jau bērnībā daudzas, daudzas reizes esmu sev solījies nekad nebūt TĀDS. Māsa, kurai jau drīz būs 30 ir vissmagāk cietusi, viņa nespēj izveidot ilgstošas attiecības, jo "baidas" no vīriešiem, ar mammu viņai ir vēsas attiecības, jo skaļi ir paziņojusi, ka nekad nespēs viņai piedot, ka neizšķirās no tēva. Ir staigājusi pie psihologiem. Domāju, ka mēs bērni būtu tikai un vienīgi ieguvuši, ja mamma no tēva būtu šķīrusies.
Otrs gadījums. Man ir draugu ģimene, kurā ir 4gadīgs bērns. Viņi ir nodzīvojušies tik tālu, ka pat normāli pa telefonu nespēj parunāt - nepatraukta riešanās. ikdienā guļ atsevišķi, mājās praktiski nesarunājas, sarunas lielākoties beidzas ar konfliktu - pilnīgi par jebko, kaut ne tā paskatījies. Atpūšas lielākoties atsevišķi, ar bērnu atpūsties arī brauc katrs atsevišķi. Bet ir sev definējuši, ka bērna dēļ nešķiršoties. Man nav tiesību iejaukties un neesmu iejaucies, bet domāju, ka visi šai ģimenē iegūtu, ja viņi izšķirtos. Jo neizskatās, ka kas mainīsies, jo šis karastāvoklis ir jau kaādus 2 gadu un džeks sarunās ir atzinis, ka viņa sieva viņam ir pilnīgi vienaldzīga un no mīlestības nav palicis nekas.
Par to jau es runāju, ka šādās nenormālās ģimenēs, kur vecāki kopā ir it kā tāpēc lai bērns neciestu, viņš ciešs visvairāk. Viņam kašķēties un nesarunāties liekas teju norma, tiek nopietni iešķobīta viņa attīstība ģimenes veidošanas ziņā. Un, ka jau Tu minēji, tā uz apli, no paaudzes paaudzei.
Es gan ceru un tici, ka pie tā strādājot no šī apļa var izkāpt, ko cenšos darīt, lai manam bērnam nekad, nekad nebūtu uz kaut ko tādu jānoskatās. Patreiz izdodas un ceru, ka izdosies arī nākotnē.
Bet ja viņi mēģinātu atcerēties kapēc tieši viņi sagāja kopā, kas bija tas, dēļ kā viņi iemīlēja viens otru, dēļ kā viņi vēlējās būt kopā!!!!?????Diez vai nākamās attiecības būs labākas, ok, noteikti kādu pirmo laiku, bet vēlāk gan jau būs vecā dziesma........un ja nu atkal piedzimst bērniņš, nākošais, kuram jānoskatās kā vecāki nevar sadzīvot un atkal briest šķiršanās:( Noteikti vecākiem pašiem jātiek galā ar sevīm, gan jau nav tik traki, ir jāpiestrādā pašiem pie sevis, ir jārisina problēma nevis no tās jābēg, meklējot laimi citā ģimenē!
Sporta skolotājs treneris 2011. g. 23. septembrī, 06:44
Žēl..... šādu psihologu...... mātīšu..... un tēviņu....... Man treniņgrupā ir bērni, kas stāsta, ka ar vienu mammas draugu bijuši Portugālē, ar citu ALpos slēpot vēl vienam esot māja kaut kur laukos, bet pagājušajās brīvdienās mamma viņu aizsūtījusi uz laukiem pie vecāsmātes, kur laikam tomēr esot īstā tēta mamma......
Esmu redzējis, kā mokās ģimene, kas ir izšķīrušās un kādi ir viņu bērni un kādi ir bērni no nešķirtajām ģimenēm!
Vienreiz uztaisiet statistiku, ko dzīvē sasniedz šķirto ģimeņu bērni un cik tālu tiek bērni kuriem ir pilnas ģimenes atbalsts!!!
Pats no šķirtas ģimenes...... mani bērni arī.....
kate » Sporta skolotājs treneris2011. g. 23. septembrī, 09:21
Man savukārt ir žēl tādu cilvēku kāt tu! Jebkuram normāli domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka nav jēgas mocīies un palikt kopā tikai dēļ bērniem. Un ja tu tā uzskati, tas nozīmē, ka tev kā skolotājam nav absolūti nekādas sajēgas par bērnu psiholoģiju un žēl ka tādi cilvēki strādā par skolotājiem. Bērns ļoti labi jūt un zin, kas notiek starp vecākiem un ja vecāki ir kopā tikai dēļ bērniem, viņi nodara daudz lielāku ļaunu bērnam,jo bērnam rodaas izkropļots priekštatts par ģimeni un tās uzbūvi!
fifa » Sporta skolotājs treneris2011. g. 23. septembrī, 09:59
Un te nu nonaakam pie domstarpiibaam...kaapeec uzsveram, ka tikai skirtaas sievietes maina viirieshus? Vai tas ir aizvainojums uz visaam sievieteem? Vai tad otraadi nenotiek, kad viirieshi maina draudzenes un beerni tam nespeej liidzi izsekot, tikai sabiedriibas moraale pret to izturaas kaa pret pashu par sevi saprotamu un normaalu...
nnn » Sporta skolotājs treneris2011. g. 23. septembrī, 11:18
kate » Sporta skolotājs treneris Pirms 1 stundas un 54 min
Man savukārt ir žēl tādu cilvēku kāt tu! Jebkuram normāli domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka nav jēgas mocīies un palikt kopā tikai dēļ bērniem.
======================================
Normālās ģimenēs tevis pieminētās problēmas nepastāv, bet tu to nezini, jo nekad ar to neesi saskārusies.
Tas no tiem moderniem spriedumiem, ka ir nevis tēvs un māte, bet kārtējie draudziņi, gan tēvam, gan mātei, kamēr bērns vairs nezin, kurš ir viņa īstais tēvs, un tas viņam arī paliek vienalga, jo ik pa mēnesim tā kā tā cits. Nu, gaumes lieta, katram savs variants saprotamāks. Es noteikti tā nedomāju. Ir jau gadījumi, ka nu gluži pavisam vairs nevar, bet nevis pie katriem sīkumiem meklēt nākošo basketbolistu.
dazi ,patiešām saprot ši raksta būtību,bet lielākā daļa redz tikai stiklu,bet neredz,kas aiz tā slēpjas otrā pusē...bet katram ir sava loģika uztvert to visu pa savam.Mēs veidojam,dzīvojam katrs savu dzīvi
raksta būtība ir cita 2011. g. 22. septembrī, 21:32
Raksta būtība - ja bērns ir palicis kā vienīgais iemesls, kāpēc 2 cilvēki ir kopā, tad noteikti ir jāšķiras. Lai 2 cilvēku attiecības būtu pilnvērtīgas ir jābūt daudz vairāk nekā tikai VIŅA spermatozoīda apaugļotā VIŅAS olšūna. Tik pat labi kopā dzīvot var jebkuri 2 cilvēki, jebkāda dzimuma un vecuma, tikai jāatrod kaut kāds iemesls, kam nav nekādas saistības ar pāra savstarpējām attiecībām. Tā jau mūsdienās ir: "mums ir kopīgs bērns, kredīts un auto". Attiecības nav ne bērns, ne kredīts, ne auto. Attiecības, pirmkārt, ir VĒLME būt kopā neskatoites ne uz ko. Cilvēkiem, kas vēlas būt kopā, nav vajadzīgs spiediens no ārpuses vai piespiedu apstākļi, lai būtu kopā. Var jau runāt par morāli, sabiedrības pagrimumu, sliktu piemēru, bet kuram 18gadniekam rūp, ka viņa mammai nav bijis sex 10 gadus, jo tēvam ir tikai mīļākās un sieva pie sāna paturēta kopīga bērna un sabiedrības spiediena dēļ. Vai 25gadīgs "bērns" spēs novērtēt to upuri, ka tēvam jāguļ uz dīvāna, jo sievai, kura blakus ir tikai bērna dēļ, pēdējos 20 gadus sāp galva...
Varu iedomāties sievu vīram sakām: nekāda seksa nebūs, atceries, es te esmu tikai bērna dēļ, apmierini sevi pats. pusdienas gatavošu tikai bērnam, jo es te esmu tikai bērna dēļ, gatavo sev pats. Vai vīrs : man tev nav jāpiešķir nekādi līdzekļi, es te esmu tikai bērna dēļ. Uz teātri kopā neiesim, jo tu man nepatīc, mēs te esam tikai bērna dēļ. Un tad - 20 gados bērns aiziet dzīvot citur....
Dažādi ir cilvēki, dažādas ir attiecības un šķiršanās motīvi. Ja bērnam ar vecākiem nav paveicies, tad nav nozīme viņi šķirti vai nē. Normāli, mīloši vecāki paši izdomās kas viņiem jādara. Šādas "rekomendācijas" dot ir vienkārši bezatbildīgi.
Tā ir psiholoģe? Diplomu pa sviestmaizi nopirka? Jautājums ir Kā nevis kāpēc, ja visi darītu pēc šīs sievietes domām, kur mēs atrastos? Savu amerikānisko domāšanu viņa var vest atpakaļ, kur atvedusi!
+ No dzīves varu teikt, ka IR ĻOTI svarīgi kā iespaidojas pats bērns! Ir daudz pierādījumu tam, ka šādas šķiršanās bērna dzīvē nekādu laimi nenes, pat, ja vecāki viens otru ienīst, padomājiet par bērnu/ viņa nākotni- kādu iespaidu tas atstās uz viņu/ viņa ģimeni,
Un galvenokārt padomājiet par bērnu/ tā sekām vispirms, kad ejat abi paparades ziedu meklēt...
Kad mana vecāmāte ar vecotēvu pēc piecdesmit gadu kopdzīves sēdēja pie viesību galda sadevušies rokās, tur bija redzams, kas ir Mīlestība, ka izgājuši karu, daudz citas grūtības, ka viņiem šajās viesībās nebija kauns skatīties viens otram acīs, ka nav nodevuši viens otru un mīlējuši visu mūžu, atkārtoju - arī grūtībās, un tādās grūtībās, kādas tagad pat sapņos nerādās.
Bet pavieglas uzvedības "psiholoģēm", ja kauns nav galīgi maizē apēsts, vajadzētu atteikties no sava diploma, lai nekrāptu citus.
arī mani vecvecāki tādi bija, mīlēja viens otru, neskatoties uz to, ka vectēvs bija alkanauts, viņus abus vienoja kas vairāk nekā tikai bērni, sieva bija gatava paciest vīra netikumu, kaut bērni šad tad izteica, ka varētu no tāda vīra/tēva iet prom.
Bet ja attiecības uztur un mokās TIKAI bērnu dēļ, tas nav nepieciešams, pārsvarā tie bērni paši mokās šādās ģimenēs un izaug ar greizu pasaules uztveri.
viss nav tikai melns vai balts 2011. g. 22. septembrī, 19:47
ar vīru šobrīd šķiramies. ir palieli bērni. nevienu brīdi nav ienākusi prātā doma - nešķirties bērnu dēļ. šķiramies sevis dēļ. nekad neesam strīdējušies, nav nekādu domstarpību, visā sakrīt domas, ātri atrisinām jebkādus ikdienas sīkumus. Bet... jau 2 gadus guļam atsevišķi. Vīram es jau sen vairs neinteresēju kā sieviete, viņš tiekas ar citām. Viņš arī apgalvo, ka nespēj atteikt citām sievietēm, ja vēl iedzer alkoholu, tad pamostas kādas citas gultā. Vai esmu krokodils? Nebūt nē. Nebūtu uz pirksta laulības gredzena, ar pielūdzējiem problēmu nebūtu. Mēs ar vīru esam labi kompanjoni, partneri (kā biznesā), bezmazvai labākie draugi - bet ar draugiem taču "neguļ". Diemžēl pēc padsmit gadiem nācās pieņemt faktu, ka neesam vairs pāris un nav jēgas mānīt pašiem sevi. Šķiršanās mums abiem būs iespēja realizēties dzīvē, varbūt atrast īstās otrās pusītes. Bērni izturas ar sapratni, jo sen izdarījuši secinājumus par to, ka guļam atsevišķās istabās.
piedodiet bet tas ir trakas kuces murgi! Mūsdienās sievietes uztaisa bērnu un pēc iespējas atrāk kļūst vienas lai šo bernu izmantotu kā lietusargu, kautgan viņai viņš nav vajadzīgs. Bet ir vajadzīgas tiesības neko nedarīt un no visiem kacēt naudu untd un tp
BĒRNU DĒĻ IR VĒRTS VĪRAM MĪLĒT SIEVU UN SIEVAI VĪRU... Sievietām ir varbūt jāsāk par saviem vīriem runāt labu un vairāk laika jāpavada ar vīru nevis ar draudzenēm aprunājot vīrus. Vārdi ir sēkla ko mēs sējam - proti, ko sējam to arī pļaujam! Cik bieži ir nācies klausīties kā sievietes aprunā vīru, izsmej, bet tad kad viņš aiziet pie citas, jūk prātā... un atkal slikts...