Mazais aizstāv sevi, kā nu prot! Vienam būt nesaprasto pasaulē ir grūti.
Mammas, lūdzu, runājiet ar saviem bērniem kā ar normāliem cilvēkiem un runāt nenozīmē bļaut vai pārtraukt mazo pusvārdā vai vienalga, ko mazais saka, nedrīkst teikt, ka viņš pārāk mazs un neko nejēdz.
Skolotājas lieciet mierā! Tas, ka bērns uzvedās jokaini sabiedrībā, ir tikai tavas ģimenes spogulis un atspulgs. Pieņemiet patiesību!
Ja gribas kādu dresēt, iegādājies suņuku, viņiem patiks.
un skolotāji to neredz----zinu šo situāciju---
ir bērni kuri dara ko grib un pat aizrādijumus nesaņem.
ko vecāki var,it sevišķi šodien,vergu laikmetā---
ja arī savāc to iespēju iet skolā.tad attieksme tur ir šausmīga.
Tipiskais... rudmaši ir skaisti, bet jūs diskriminējat viņus un apsmejat. Labprāt iesūdzētu tiesā visus tos, kas apsmej rudmašus un propogandē muļķīgus stereotipus.
Ne mamma, ne tētis, ne psihologs nestaigās bērniem visu mūžu pakaļ. Būtu jau jauki, ka bērniem būtu tādi vecāki, kas nemitīgi iedrošina un aizstāv...Kaut gan-nē katram sava vieta dzīvē pašam ir jāizkaro.
Tā vienkārši ir dzīves netaisnība - cietējus vienmēr nosodīs. Man tas pats bija bērnudārzā, puika viens mani nemīlēja un ik pa laikam sita pa galvu ar spēļu koka klucīti. Es neteiktu, ka man sāpēja, bet nepatīkami bija no tādas pazemošanas. Es veinreiz, kad viņš bija aizgriezies, viņam arī iekrāvu ar kluci tā pamatīgāk un to, protams, ieraudzīja audzinātāja un mani nosodīja. Protams, viņai neinteresēja tas, ka es pateicu "viņš pirmais sāka"....
Tieši tāpēc es ciest nevaru aunu baru, tos visus stereotipiskos aprobežotos cilvēkus, to pelēko masu, kuri nespēj atvērt acis un apskatīties uz situāciju vispusīgā veidā. Vairākums ir taisnvirzienīgi. Pat šeit vairākums dzied vienu dziesmu par psihologu. Da kāds tur psihologs?! Jūs domājies, ka cietušais varēs stāstīt svešai tantei to, ko savai mammai nespēj izstāstīt. Es vispār uzskatu to par sevis pazemošanu, man - cietušajam vēl jāapmeklē psihologs, tjipa es esmu tā sliktā, bet varmākas uzskata par adekvātiem. Lūk viņus lai noķer un sūta pie -logiem. Gudreļi atradās!
mani arī pamatskolā apsmēja vienu brīdi bet tad es tam viņu ''līderim'' negaidīti iedevu divreiz pa seju un tad guļošu trīs četras reizies paspārdīju un mani vairāk neaiztika, bet sūdi jau sanāca man. par ko? tā arī nezināju.
Tas ir fakts, ka šādas problēmas ar bērniem nevar risināt tā, kā iesaka liela daļa komentētāji- sitams un viss.... Bērni ir bērni un tur ir jāuzmanās un nedrīkst kļūdīties.
flashforward » laucinieks2011. g. 1. decembrī, 18:48
Sekls esi, ja nespēj uztvert teksta jēgu un pakārtotību! Ne jau tikai cīņas vajadzīgas, dumiķi, bet gan saprātīga pieeja pret bērnu ģimenē, kur arī tiek pieliktas pūles tam, lai ieaudzinātu, ka māsas un vispār siev.dz. fiziski aizskart nevar.
Bet tev jau kā totālam muļķim nepielec, izrauj no konteksta "cīņas" un nu aprobežoti domā, ka tulīt ies māsas sist.
Ciest nevaru tādus dumiķus, kuri neapjēdz VISA teksta jēgu nevis ierauga to, ko pats grib ieraudzīt, izrauj no konteksta un izdara aplamus secinājumus. Aunu bars.
PIrmkārt, jau jāsāk ar cilvēcīgu attieksmi pret bērnu ģimenē. Ir vienmēr jāinteresējas par viņu, jāatrod pareizo pieeju, lai puika sāktu runāt. Nedomāju, ka mammas mēģinājumi puikam nāca par labu, tad tikai otrādāk viņā raisa neizpratni un dusmas par to, ka viņu pat mamma nesaprot, ja jau dod viņam balderjāņus un uzskata tātad par nelīdzsvarotu. Tieši mammai būtu vismaz jānotēlo, ka atrodas dēla pusē, uztverot viņu par pilnīgi adekvātu, tādā veidā panākot, ka viņš sāktu runāt - KĀPĒC viņu tur nicina un tad jau VARĒTU dot viņam padomus, ko darīt, ja atkal sāk iesmiet. Otrkārt, vislabākā aizstāvēšanās pozīcija pret mutvārdu aizvainojumiem ir ignorēšana, bet, ja sāk aiztikt fiziski - iekraut pretī. Tātad, treškārt, nonākam pie fiziskās sagatavotības. Varbūt jūsu dēls ir tāds "ļumīgs" memmes dēliņš? Tak pieraksties viņu tiešam uz kādu aikido un pēc pāris mēnešiem gan viņa ķermenis paliks par "draudīgāku", gan arī viņš mācēs pareizi aizstāvēties. Jo ziniet, ja vienkārši sākt atkauties pretī, tad bieži vien notiek nelaimes gadījumi, kad cietušais kļūst par varmāku, t.i. pārkāpj aizstāvēšanās robežas un var izdarīt ko tādu, par ko nāksies visu mūžu pārdzīvot - sdur ar nazi, izmet pa logu, nožņaudz utt.
Mīļo, mammīt!
Rakstu pēc sava dēla pieredzes! Manu dēlu arī skolā apcēla, iekaustīja utt., un mājās viņš darīja pāri jaunākai māsai. Skolā nereti darīja pāri mazākiem skolēniem, vājākiem. Nepatikšanas ar skolotājiem. Nomainījām skolu, viss ok. Pēc laika atkal jaunie vienaudži sāka atkal apcelt. Tam bērnam ir ļoti zems pašvērtējums. Atradu vīrieti kas mācīja, kā aizstāvēties, un kauties ja vajag. Tagad viss OK! Cita skola + iemāci kauties + vēlams psihologs ( pašapziņas celšanai) = OK!!!!!!!!!
Diemzhél mazie ir nezhélígi, tas ir fakts! Turklát ja sák vienu knábát, tad parasti shis process nebeidzás nekad!!!
Shádos gadíjumos tieshám palídz sports, ípashi cínjas .... Vél arí tévs, vélams spécíga auguma ar strauju temperamentu!!!
Psihologi, sociálie pedagogi, aprunáshanás utt. ir tírá laika shkieshana!!! Mazie ir gudri :DDD Diemzhél sheit tikai var palídzét tikai PRET SPÉKS!!!!! Tieshá nozímé ...
Nezinu, kā tas ir pamatskolā, bet, kad viens ielas jaunietis sadeva manam puikam, pie tam no šā "brašuļa" bija bailes lielā apkārtnē, es IESŪDZĒJU VIŅU TIESĀ. Jā, jā, tieši tā - iesūdzēju tiesā. Apzināti. Lai pierādītu dēlam, ka spēks ir smadzenēs, nevis tam, kurš stiprāk sit. Vietējā tiesa pažēloja sitēju,jo mazgadīgo inspektore bija kaimiņiene, pārējie arī kaut kā iesaitīti personīgi, kā jau provincē, lai gan šim jau bija bijusi ierosināta krimināllieta, tikai vecāki atpirkušies. Lieta nonāca apgabaltiesā un tur, bez šaubām, uzvarēju es. Tādējādi pierādot, ka likums jāciena un ka sevi cienoši cilvēki nekaujās, bet lietas risina civilizēti. Šobrīd šis kauslis ir atlaists no vairākām darba vietām, un atskaitīts no vairākām skolām.
Arī laiks ir nauda. Un katra nākošā diena, nepieņemot lēmumu, palielina nepieciešamos līdzekļus problēmas novēršanai. Ejiet pa taisno pie psihologa un nenožēlosiet.
ir vnk janomaina skola. psihologs var teikt ko grib,ja sho beernu katru dienu skolaa apsmies, kaitinaas, tad psihologa tekstinji vinju laimiigaaku nedariis!!!
Īstenībā ir jādara abi. Gan jārisina problēmas pie psihologa, gan jāmaina skola. Ja bērns ir intraverts un noslēgts, tad labāk izvēlēties kādu mazāku skolu. Varbūt iegūtā izglītība nebūs tik augstā līmenī, bet ja bērns skolā visu laiku izjūt diskomfortu, tad diez vai iegūtās izglītības kvalitāte cietīs. Vēl būtu jāapmeklē sporta nodarbības, jo lai sevi varētu aizstāvēt arī fiziski ir jāprot koncentrēties un pašsavaldīties, ar psihošanu nevienam normāli pa muti nesadosi. Tikai uzjautrinās lielākos, kuri visu laiku gribēs paskatīties kā tas "psihs" psiho.
Kārlis Bergmanis (Vibraciones del Alma) 2011. g. 1. decembrī, 15:25
Skola vainīga, klasesbiedri vainīgi, māsas cieš, māte cieš, zāles jādod, pie psihologa jāved... J*tvaju, mātes loma ir kāda - no ķermeņa ārā, un aiziet, darba grāmatiņu rokās un uz stroiku?
Ja aizrāda, tad atkliedz, parunāties ir kāds mēģinājis? Un ne jau vienreiz izrunāties, ar to cerot panākt, ka jaunais cilvēks aizvērsies un izgaisīs no pasaules, bet runāt, ikdienā un normāli, kā ar topošu cilvēku, nevis kā sīko, kategoriju par sevi.
Pat kaķi vai suni nevar tā izmantot - lai paēd, pad*š un tad, kad uznāk, lai uzrodas un ļaujas glaudīties, bet pārējā laikā, lai neeksistē, kur nu vēl cilvēkbērnu, kam ir jāpalīdz izaugt par cilvēku. Un tieši šādā formātā, "jāpalīdz izaugt," nevis jāaudzina, kā kartupeļus vai kā trenētu papagaili, un ir nianse - ja viņu uztver kā cilvēku, viņš pierod un aug, ja uztver kā bērnu līdz 16, 18 vai 25 gadiem, un tad pēkšņi uzkrāmē čupu: tu liels, ej, dzīvo pats, strādā un precies, tad arī rodas tādi mēsli, kā ikdienā apkārt.
flashforward » Kārlis Bergmanis2011. g. 1. decembrī, 17:50
Es gan sapratu domu. Šizīgie ir aunu bara piekritēji, kuriem izņemot psihologu nekas neeksistē. PIrmkārt, jau jāsāk ar cilvēcīgu attieksmi pret bērnu ģimenē. Ir vienmēr jāinteresējas par viņu, jāatrod pareizo pieeju, lai puika sāktu runāt. Nedomāju, ka mammas mēģinājumi puikam nāca par labu, tad tikai otrādāk viņā raisa neizpratni un dusmas par to, ka viņu pat mamma nesaprot, ja jau dod viņam balderjāņus un uzskata tātad par nelīdzsvarotu. Tieši mammai būtu vismaz jānotēlo, ka atrodas dēla pusē, uztverot viņu par pilnīgi adekvātu, tādā veidā panākot, ka viņš sāktu runāt - KĀPĒC viņu tur nicina un tad jau VARĒTU dot viņam padomus, ko darīt, ja atkal sāk iesmiet. Otrkārt, vislabākā aizstāvēšanās pozīcija pret mutvārdu aizvainojumiem ir ignorēšana, bet, ja sāk aiztikt fiziski - iekraut pretī. Tātad, treškārt, nonākam pie fiziskās sagatavotības. Varbūt jūsu dēls ir tāds "ļumīgs" memmes dēliņš? Tak pieraksties viņu tiešam uz kādu aikido un pēc pāris mēnešiem gan viņa ķermenis paliks par "draudīgāku", gan arī viņš mācēs pareizi aizstāvēties. Jo ziniet, ja vienkārši sākt atkauties pretī, tad bieži vien notiek nelaimes gadījumi, kad cietušais kļūst par varmāku, t.i. pārkāpj aizstāvēšanās robežas un var izdarīt ko tādu, par ko nāksies visu mūžu pārdzīvot - sdur ar nazi, izmet pa logu, nožņaudz utt.
nebiju izlasijis. atvainojos par ieprieksejo komentu.
Domaaju ir jamaina skola, vide!ir arii draudziigaakas skolas. nav ko beernu mociit sajaa skolaa. Tas ir milzigs diskomforts beernam,ja katru dienu skolaa vinju sagaida apcelsana. Nevajag nogaidiit,kameer notiek kas slikts.