ir labi ieiet paklausīties bērna grupiņā, kad durvis ciet, no ģērbtuvēm kādi audzinātāju teksti un kādos toņos atskan pret bērniem. Visādus brīnumus var dzirdēt.
Bērnudārza gaitu uzsākšana var būt ļoti smaga problēma. Vēl pašai svaigā atmiņā kā izmainījās bērns, līdz pat histēriskai raudāšanai naktīs.
Liktenīgo kļūdu pieļāvām pašā sākumā, pakļaujoties bērnudārza uzstādījumam - bērnu atvest, ielaist grupiņā, aši atvadīties un prom. Kļūdas labošanai nācās atvēlēt vairāk laika.
Sāku vest uz dārziņu uz pus dienu, pirmo pus dienu biju dārziņā kopā ar bērnu, protams saskaņojot ar vadību, jo audzinātājai grūti iebilst pretī "mēs ar vadītāju vienojāmies". Pēc pāris nedēļām pierada un jau pats rušinājās reizē ar citiem gultiņā uz diendusu. Galvenais nepārkāpt norunu, ja apsolīts atnākt tūlīt pēc diendusiņas, tad tā arī darīt. Jāņem vērā, lai cik audzinātājas labas, viņas ir tikai divas uz padsmit div(trīs)gadīgiem ķipariem...
Kad biju to pus dienu dārziņā, redzēju vienu puiku, kurš raudāja kā nelabais no rīta ( un vēl tagad raud), bet atlikušo dienu skrēja visiem pa priekšu un bija grūti valdāms. Tas ko mēs kā vecāki redzam, ne vienmēr atbilst realitātei, ir jāparunā ar audzinātājām.
Par bērnudārza apmeklēšanu. Tas ir koks ar diviem galiem. No vienas puses pozitīvais - dažādas nodarbības, dejošana, dziedāšana. No otras puses bērni un vide no kuras viņi nāk ir tik dažādi. Košana, krišana gar zemi, bļaustīšanās, putnu būra dauzīšana ar lāpstiņu, kaušanās... Pēdējais mani pārsteidza visvairāk, pareizāk sakot citu vecāku attieksme, kad es sapulcē pavaicāju, vai viņi savā starpā kaujas (puika nāca ar zilumiem un kodienu pēdām mājās), viņi reaģēja tā it kā kaušanās būtu augstākā inteliģences izpausme un es būtu garīgi atpalikusi. Tā nu nākas cīnīties ar sekām, kā mans puisēns, kurš man nekad nebija iesitis ( nu nebija viņam tādā refleksa - sist, jo mēs ģimenē nekaujamies), vicina rokas pa labi pa kreisi tikko kaut kas nepatīk.
Visu 100% nosaka audzinātājas pedagoģiskās prasmes,iejūtība un galvenais viņas pozitīvā attieksme pret bērnu. Savu trešo bērnu 3 gadu vecumā tā arī sāku vest uz bērnudārzu pavasarī pirmajās dienās atstājot tikai uz četrām līdz sešām stundām, bet jau ceturtajā dienā bērns saslima ar plaušu karsoni, jo kā izrādās, lai ātrāk no šitāda nevēlama tiktu vaļā, pēc pusdienām tika ievests telpā un uztaisīts maksimāls caurvējš, pie kam bērns bija kārtīgi nobrēcies un sasvīdis. Līdz trīs gadu vecumam bērns pat ar iesnām nebija slimojis. Protams, ka puika vairāk dārziņā netika gājis.Tāpēc ne jau vecāki vainīgi, bet neprasmīgi pedagogi.
Šī jau ir bērnudārza sausmustāstu klasika,tā ,,notiekot,,visos bērnudārzos.Iet tāds mammuks garām bērnudārzam,ierauga atvērtu logu,skaidrs,ka aiz tā plikiņi mazuļi.Tikai patiesība tāda,ja bērni,piem.,sliktu laika apstākļu dēļ tajā dienā netiek pastaigā,telpas tiek vēdinātas,bērniem tajā laikā atrodoties citās telpās.Galu galā to visu pārrauga gan medmāsa,gan vadītāja,tā kā iesaku nefantazēt par bērnu slimdināšanu.
ta nevajag - ir, ir tā, ka bērnus "izvēdina" no bērnudārza. Ļauj pie atvērta loga ziemā gulēt, kad pat segas mazie nospārdijuši nost. Labi, ja daži no bērneļiem labāk norūdās, bet dažiem tas ir ļoti kaitīgi.
bērniņi ir ļoti dažādi un izturēšanās dārziņā tikai parāda, kā audzināšana notiek ģimenē. ja bērniņš ģimenē ir ļoti noslēgts un minimāli tiek izvests sabiedrībā un nav laists spēlēties pie citiem bērniem, tad nevar gribēt, lai dārziņā šāds bērns pēkšņi atvērtos un gribētu ar visiem draudzēties. tāpat arī lieliski redzams, kurš ir attīstīts bērns, ar kutu ģimenē darbojas un strādā, bet kurš uz dārziņu atnāk tāds, ka pat nesaprot, ka zeķe jāvelk kājā un jāēd ar karoti. pašiem ar bērniem ir jādarbojas, nevis jāgaida, ka audzinātājas izdarīs brīnumus ar bērnu.
Mums bija tiessi taada passa situaacija,arii nevareejaam saprast,kaadeell tas notiek?Slimoja ik peec nedeellas,un taisija histeerijas,kad bija jaaiet uz daarzinnu,un maajaas peec daarzinna,vaardu sakot netikaam galaa.Nonaaacaam pie sleedzziena,ka tas kkipars ir vienkaarssi ritiigs egoists,un noleemaam nelaist uz beernu daarzzu,kameer nebuus 3 gadinni,un izdarijaam pilniigi pareizi,jo beerns vel nav gatavs iet daarzinnaa tik agri,to piespiezz dariit ekonomiskaa situaacija.Mees notureejaam maajaaas 4meenessus,un peectam saakaaam iet no jauna,un itkaa tas buutu pavisam cits beerns.Beerns pilniigi ar prieku iet uz beernudaarzinnu.Protams maajaas mees arii vinnu visu laiku gatavojaam tam,staastijaam ,kas vinnam buus tur jaaadara,un kaads dienas reziims vinnu tur sagaida,takaa ,lai mamiite arii piestraadaa pie taaa ,nevis gaida,ka audziites visu izdariis vinnas vietaa.Protam tas ir atkariigs no personaala,bet vecaakiem arii jaastraadaa ar savu atvasiiti.Vajag atcereeties vienu,ka visi nav vienaadi,un pie katra berna vajag piestraadaat,netikai audziiteem,bet passiem vecaakiem.
...man jau liekas, ka daudz kas no audzinātājām atkarīgs. pirmos 2 gadus bērns gāja ar prieku, bet tagad tikai čīkst un sapņo par slimošanu un palikšanu mājās.
Ar sadismu bērnu neiemācīsi, bet gan iedzīsi naidu bērna pret tevi vai, kad izaugs viņam sist būs ieratsa lieta! Ja vēlies sodīt bērniņju, bet nejau ar siksnu, sorry, taa ir stulba domāšana! 1, var ielikt kaktā, vai neiedot uz dienu mīļāko mantinju, vai uz pāris stundām, vnk uz kaut ko ierobezot--bet ne sist! Nezinu es savu bērnu neesmu pērsusi ar siksnu...kaut ari kad veikala krita uz zemes,...es darīju, - kamēr mans bērns histeriski ārdās uz zemes, tapēc ka nenopirku mantu.....ko velejas, protams, man kreņķis un nezinu ko darit--neklausa.....tā es ar viņju runāju runāju mieriga balsi, kamēr pats saprata , ka tas nebija tīri labi un smaidigi aizejam...un šis niķis mums līdz ar to nebija ilgs process! Miiliet savus bērniņjus tā, lai nebūtu jāsodaar siksnu, galvenais runājiet ar bērniem, tad ātri saprastiis. Bet ja periet ar siksnu, tad tā Jums ir liela problēma, ar ko netiekat pats galā! ieskaties savā iekšējā balsiii
Izskaidro, ko siikais savaa darbinjaa dariis, iedod kaut kaadu mantu liidz, ko pats veelas.
Pirmdiena liidz Tresdiena: no riita liidz pusdienaam dārzā, kautkur stuurii seezh maate.
Cet piekt- pats liidz pusdienslaikam tusee
naakamaaa nedeelja
Pirmdiena-Tre liidz pusdienaam solo
Cet piekt- visu dienu solo.
Protams jaauzmundrina par pirmo pus dienu solo un pirmo pilno dienu.
Aiziet kā pa sviestu, protams, paīd sākumā, a kam pārmaiņas patīk, kur nu vēl tik krasas.
Izklausās mīksti un chakarīgi, bet vismaz nav jāchakarējas naktīs kad sīkais murgo un raud, kā arī uz dārzu aizvest viegli. Visā visumā, kā jau parasti, jo vairāk jāčakarējas sākumā, jo vēlāk vieglāk....
Man meitiņa tajā vecumā arī negribēja iet-nespiedu! Tagad 5 gadi- obligātā apmācība...Un nu jau domāšana cita, sarunājām visu. Pirms tam gāja pāris reizes nedēļā patusēt ar bērniem dienas centriņā uz dažām stundām...Ja būtu mana teikšana, tad ne ātrāk par 5 gadiem bērnam jāapmeklē bērnudārzs!
Gribētos zināt kāds tas bērns būs, kad paaugsies. Varu derēt, ka 10-12 gadu vecumā sūtīs vecākus uz ķemertiņu 10x dienā, ar visām no tā izrietošajām sekām. "Malači" vecāki...
Mums bija otrādāk,bērns uzreiz pirmajā dienā gāja grupiņā ar lielu interesi,bet vakarā pēc apsolīšanas ,ka rīt nāksim atkal, bija dabūjams no grupiņas ārā.
Esmu novērojusi, ka lielu kļūdu vecāki pieļauj, kad bērns sāk iet dārziņā: viņi bērnam stāsta, ka dārziņš būs jauka, forša vietiņa, kur sīcis aizies, paspēlēsies, draudzēsies ar citiem bērniem... Pirmo dienu bērns aiziet, vēl nākamo un tad pēkšņi saprot, ka viss, viņam jaunā "manta"- dārziņš - ir apnikusi! Un bērns grib atteikties no šīs foršās liletas, raud, kad vecāki to nesaprot, bet senči tikai turpina iestāstīt, ka dārziņā ir labi - aplis noburtais.
Es saviem bērniem no sākta gala skaidroju, ka lielie cilvēki iet darbā, bet mazie - skolā vai dārziņā. Dārziņš ir tāds pats darbs kā viss cits, un, ejot dārziņā, bērns ļauj vecākiem strādāt un pelnīt naudiņu, ko pēcāk bērns saņem caur končām, štātēm un pasākumiem. Līdz ar to bērni nemēģina izdīkt mājās palikšanu, jo saprot, ka tas nav iespējams, plus iemācās, ka "darbs" ir pat ļoti patīkams.
Protams, ja notiek kas nelāgs, kāds kašķis gadās, bet bērniem pašiem ir vēlme rasti risinājumu, jo viņi zina, ka darbā IR JĀIET!
manuprāt, ļoti pareiza pieeja ! tieši tā ! nevis -"uķi-uķi mans nabadziņš,puņķīts tek, vārgulīts...visi Tevi te apbižo ,audzinātājas sliktas,bērni slikti...."
Tā ir tā pati, kura negribēja iet uz poda, tagad jau negrib uz dārziņu....uz skolu arī gan jau ka negribēs un strādāt - arī ne....gribēs uzreiz pie pakistāniešiem, jo bērnu tiesības pie mums to garantē!
Negāju un priecājos, ka negāju. :) Biju pāris reizes, bet garlaikota sēdēju pie loga un gaidīju kad tēvs atnāks pakaļ. Ar šīm dažām reizēm vecākiem pietika un viņa vairs neveda mani uz turieni nekad. Nejūtos neko zaudējusi.
Loģiski ir tikai tas, ka... ja ir kāds pieaugušais mājās, bērnu nevajag vispār pat domās sūtīt uz bērnudārzu. Jebkura individuāla nodarbība mazam bērnam dod daudz vairāk attīstībai, nekā kolektīva apmācība. Agrāk, kad strādāju skolā un kad bija iespējas pavērot un salīdzināt bērnus, kuri nāca uz skolu no mājām un kuri no bērnudārza (kad vēl tādas iespējas bija un nevajadzēja "obligāto pirsmsskolas apmācību") 100% plusos varēja atzīmēt mājas bērnus - nosvērti, pieklājīgi, koncentrēties spējīgi, ar atbildības sajūtu... Tagad stāsta, ka tādus varot kā adatu siena kaudzē meklēt...:(
Bet par niķiem kā tādiem... tas ir TIKAI audzināšanas jautājums un vecāku spējas izprast savu bērnu, runāt ar viņu tā, lai saprot.
Mūsdienās jau tie dārziņi droši vien ir forši... bet kad es gāju bērnu dārzā (pirms gadiem 20), tad es arī raudāju un lūdzos mājās... jo tur bija aukstas, tumšas pārpildītas telpas, pretīgs ēdiens, garlaicīgas spēles, nekādu rotaļu... un lielākie bērni man vienmēr atņēma rotaļlietas un raustīja aiz matiem. Es pievienojos bērnu dārzu nīdēju klubiņam!
Arī manai draudzenei meita negribēja iet uz dārziņu. Kad bija iespēja to nomainīt, viņa tā arī izdarīja. Tagad dārziņš ir ļoti mīļš. Izrādās, ka iepriekšējā dārziņā audzinātājas bija rupjas, neuzmanīgas un lamājās uz bērniem, tieši tādēļ bērns negribēja iet. Taču bērns to atklāja tikai pēc dārziņa nomaiņas.
Uzmanīgāk pavērojiet sava bērna grupiņas audzinātājas. Varbūt Jums pašai sirds neiesilst, skatoties uz viņām. Ieklausieties savā intuīcijā. Es biju spiesta savam jaunākajam bērnam nomainīt bērnudārzu, jo bērns sāka regulāri slimot. Jaunajā dārziņā viņš netika slimojis vispār, katru dienu ar prieku devās turp un vakaros bija grūti viņu aizvilkt mājās, jo grupas audzinātājas bija 2 jaunas, aizrautīgas skolotājas, kas arvien izdomāja ko jaunu un nebijušu. Tagad bērns mācās 3.klasē, bet savu otro bērnudārzu vienmēr atceras ar patiku.
Nelasīju šo rakstu, bet esmu šokā par vakar dzirdēto.
Aizgāju pēc mazmeitas uz dārziņu, tur dzirdot bērniem un dažiem vecākiem, audzinātāja aizrāda vectēvam, ka nevajag bērnam neko mājās palīdzēt, jo viņš esot kavējis un nav apmeklējis dārziņu pusgadu, māte pie tā esot vainīga. Viņam ar skolu nespīdot, vajagot meklēt internātskolu, jo viņš esot garīgi atpalicis un viņam esot 4-gadīga bērna līmenis. Tās ir šausmas, ka tas notika publiskā vietā, bērna klātbūtnē un vai tad tagad bērnu dārza audzinātājas ir eskpertes, ka var noteikt bērnam atpalicību...
Tas dārziņš atrodas Viestura prospektā...